Kad mana mamma izšķīrās no tēva, man bija astoņi gadi. Kā izrādījās, viņam ilgu laiku bija cita ģimene, pie kuras viņš patiesībā arī aizgāja. Viņš izvēlējās vairs ar mums nerunāt.
Mamma kādu laiku dzīvoja viena, visiem spēkiem cenšoties, lai man nekas netrūktu, strādāja divos darbos. Man trūka mīlestības, uzmanības un rūpju. Es uzaugu vientuļš bērns, aizvainots uz visu pasauli.
Tad mana māte iepazinās ar vīrieti, kurš ātri vien pārcēlās dzīvot pie mums. Viņa vārds bija Ivans. Viņš man uzreiz nepatika. Pārāk rupjš, narcistisks, viņš runāja ļoti skaļi un galvenokārt rupjā mēlē.
Ar mani Ivans arī nebija uzmanīgs, viņš varēja kliegt un dot man pērienu. Mana māte to visu redzēja, bet neko nedarīja. Viņa domāja, ka viņš rīkojas pareizi, mani “audzinot”. Es centos izvairīties no patēva un aizvien vairāk laika pavadīju pie vecmāmiņas.
Kad kļuvu vecāka, es pārstāju klusēt. Kad radās konflikts, es iemācījos cīnīties. Tas ļoti kaitināja patēvu, jo viņš vairs nevarēja man pavēlēt.
Kādu dienu, agri atgriezusies no skolas, es atradu māju aizslēgtu no iekšpuses. Mamma bija darbā, tāpēc mājās bija Ivans. Es vairākas reizes klauvēju pie durvīm, bet neviens neatvēra.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk