Es apstaigāju māju, uzkāpu uz soliņa tieši zem logiem un ieskatījos iekšā.
Es ieraudzīju Ivanu guļam uz dīvāna nepazīstamas sievietes rokās.
Būdama lielā izbrīnā, es klusībā nolēcu no soliņa un steidzos taisnā ceļā pie mammas uz darbu.
– Ko tu šeit dari? – Viņa pārsteigta jautāja, ieraugot mani uz sava kabineta durvju sliekšņa.
– Ātri brauksim mājās, tev tas nekavējoties jāredz! – es skaļi teicu.
– Ko redzēšu? – Mamma bija neizpratnē. – Vai tu esi izdarījusi kaut ko nepareizi?
– Jā, es gribu teikt, nē, – es satraukusies sacīju, apjukusi. – Ivans atveda kādu sievieti pie mums mājās. Viņi guļ uz mūsu dīvāna!
– Ko tu izdomā muļķības! – Mamma sāka runāt paaugstināt balsi. – Kāpēc tu melo un stāsti melus par Ivanu?
– Es nemeloju! – es emocionāli kliedzu. – Ātri brauksim mājās, tu pats pārliecināsies!
Mamma neticīgi paskatījās uz mani, bet tomēr, palūgusi priekšniekam atļauju, devās mājās kopā ar mani.
Iebraucot pagalmā, pamanīju, ka ieejas durvis, kas bija aizslēgtas, tagad bija plaši atvērtas. Mēs iegājām mājā, un mamma devās taisnā ceļā uz istabu, kur es biju redzējusi Ivanu ar sievieti. Strauji atverot durvis, mēs ieraudzījām Ivanu guļam uz dīvāna un skatāmies futbolu. Sievietes nebija.
– Kāpēc tu to izdarīji?! – mamma nervozi kliedza. – Vai tu mēģini mani izjokot?
Es apjukusi paskatījos uz viņu un Ivanu.
– Kas notika? – It kā nekas nebūtu noticis, jautāja patēvs.
– Kur ir tā sieviete, ar kuru es tevi redzēju?! – nespēdams savaldīt emocijas, es kliedzu. – Atbildi, kur viņa aizgāja?
– Man šķiet, ka tu blēņojies, – Ivans pretīgi pasmaidīja, – es nezinu, par ko tu runā.
– Mammu, tici man! – Es nevarēju nomierināties, – es tev saku patiesību! Sadzirdi mani beidzot!
Mamma skatījās uz mani, mēģinādama no manām acīm spriest, vai es meloju vai nē.
– Netici viņai, – Ivans pagriezās pret mammu, – viņa to dara tīšām, lai tu mani pamestu, lai atriebtos man par to, ka es viņu audzināju.
Man par lielu nožēlu un vilšanos mamma, pagriezusies pret mani, teica:
– Kauns tev! Ja nebūtu Ivana, nav ne jausmas, kā mēs ar tevi tagad dzīvotu. Tev vajadzētu pateikties viņam par to, ka viņš pieņēma tevi kā savējo.
Es izbrīnā paskatījos uz mammu. Vai viņa tiešām ticēja šim augstprātīgajam narcisistiskajam neģēlim, nevis savai meitai?
Negribēdama palikt šajā mājā vairs ne mirkli, es sapakoju savas mantas un devos dzīvot pie vecmāmiņas. Ja manai mātei patīk dzīvot ilūzijās un maldos, tad, Dieva dēļ, bet tikai bez manis.