Vadima Verņika garstāsts jeb īsais romāns “Dūja” parādījās Rīgas un citu Latvijas grāmatnīcu plauktos 2017. gada septembrī un uzreiz kļuva par dižpārdokli un ieņēma pirmo vietu vairāku Latvijas izdevumu grāmatu reitingos.
Pirms dažām dienām tika saņemta ziņa, ka krievu valodā rakstošā Latvijas autora grāmata, kas ir izdota Rīgā, nominēta prestižajai Krievijas Carskoje Selo prēmijai. Pēc tradīcijas prēmijas laureāti tiks paziņoti Puškina Liceja kārtējā gadadienā – 2018. gada 18. oktobrī – Carskoje Selo muzeja-liceja Lielajā aulā.
Līdzās prezentācijām un plašai publicitātei Latvijas medijos ar „Dūju” tika iepazīstināti lasītāji arī ārpus Latvijas. 2017. gada decembrī notika tikšanās ar autoru Tallinā, ko sarīkojis lielākais grāmatu tirdzniecības tīkls “Apollo”; 2018. gada janvārī literārā un mākslas projekta „Mitki Post” ietvaros grāmatas prezentācija notika Rakstnieku grāmatnīcā Sanktpēterburgā; februārī saruna par „Dūju” norisinājās Majakovska vārdā nosauktajā Sanktpēterburgas publiskajā bibliotēkā, kurai tika uzdāvināti vairāki grāmatas eksemplāri; maijā par garstāstu tika spriests raidījumā “Lasām ar Šaginu” Sanktpēterburgas televīzijas kanālā “78.ru”.
Kārtējā grāmatas prezentācija Latvijā ar Vadima Verņika piedalīšanos notiks 2018. gada 25. maijā plkst. 18:00 grāmatnīcā „MnogoKnig” (Rīga, Augusta Deglava iela 69d).
Grāmatas pirmie recenzenti apgalvo, ka autora, kurš līdz šim ikdienā nodarbojies ar mozaīkas mākslu, galvenā veiksme ir skaidra stāsta fabula un tiekšanās uz vislielāko atklātību, aprakstot galvenā varoņa “mūžīgo mīlestību”. Naivās bērnu erotikas apraksts pirmajās lappusēs atsauc atmiņā drīzāk Ādamu un Ievu Bībeles paradīzē vai sengrieķu autora Longa “Dafni un Hloju”, nekā piparoto Eduarda Ļimonova vai Juza Aļeškovska prozu. „Dūjas” paradīze ir nenosauktais miestiņš Igaunijas laukos ar Pidru un Kidru ielām, kur 1980. gados dzīvo gudrs vectētiņš Haris, kam ir nozīmīga loma šajā nevainīgās grēkā krišanas, šķiršanās un izpirkšanas stāstā. Ievērojama vieta grāmatā pieder mīlētāju ceļojumiem uz Tallinu. Igaunijas galvaspilsētas tūristu kulta vietu apraksti izstaro tādu sirsnību, ka tiem ir visas izredzes tikt citētiem ceļvežos un kļūt par mīlas pārīšu ceļojumu galamērķiem. Viens no mīlestības pārbaudījumiem ir galvenā varoņa dienests Padomju armijā ar īstām šausmām un īstu vīru draudzību, kas ir ideālais fons zaldāta ideālās mīlestības attēlojumam. Lai cik skaidra un pat caurredzama nešķistu grāmatas pamatideja, “Dūjas” īstā iecere noskaidrojas tikai grāmatas pēdējā trešdaļā. Lasītājs pēkšņi saprot, ka viss izlasītais nav tikai mīlas stāsts, bet arī daudzšķautņains, metaforisks tēlojums, kas liek atcerēties Horhe Luisu Borhesu un Paulu Koelju.
“Mūsu iemīlēšanas stāsti, kas mums šķiet tik unikāli un atšķirīgi, pārsteidzošā kārtā izrādās diezgan līdzīgi un tikpat veci kā pasaule. Atšķirība ir niansēs. Tieši atpazīstamība padara šos stāstus tik pievilcīgus, jo mēs vēlamies, lai kāds mums stāstītu par mums pašiem. Tas ir iemesls, kāpēc cauri gadsimtiem pirmā un visspilgtākā mīlestība ir mākslas pamatsaturs. “Dūja” ir aizkustinošs stāsts par pirmo mīlestību, kas ir uzrakstīts tieši un svaigi. Ir vietas, kur pasmaidīt, bet arī, kur paskumt: gan par varoņiem, gan par sevi . “Dūja” piesaista interesi arī kā debijas grāmata, jo šī putna spalvās ir daudz autora atradumu, ” tā grāmatu komentējis prozaiķis, izdevniecības “Limbus Press” galvenais redaktors Pāvels Krusanovs.
Mākslinieks, Asociācijas TO “Mitjki” vadītājs Dmitrijs Šagins uzskata, ka Vadima Verņika “Dūja” valdzina ar skaidro sižetu un sirsnību, spilgtumu un daudzslāņainumu, un, galvenais, ar tiekšanos uz maksimālu atklātību.
Lūk, kā sagaidījis ziņu par nominēšanu prēmijai pats rakstnieks: “Vairākās dienās esmu prostrācijā. Protams, šāda uzmanība pret manu pirmo grāmatu Krievijā, un jo īpaši Pēterburgā, nevar neglaimot. Cita lieta, ka tas uzliek noteiktus pienākumus, vispirms, ka nākamā grāmata nedrīkst būt sliktāka par pirmo. Par iespēju iekļūt Carskoje Selo prēmijas laureātu pulkā nemaz nedomāju, jo vienkārši noreibs galva un vairs nevarēšu uzrakstīt nevienu rindiņu.”
Carskoje Selo mākslas prēmija dibināta 1993. gadā. Starp tās aizsācējiem bija Viskrievijas Puškina muzejs, filantrops Boriss Blotners, dzejnieks un mūziķis Aleksandrs Doļskis, rakstnieks Viktors Krivuļins, komponists Sergejs Kurjohins, kinorežisors Aleksandrs Sokurovs un rakstnieks Nikolajs Jakimčuks. Prēmija tiek piešķirta par radošo ieguldījumu Krievijas kultūras un mākslas attīstībā, kā arī starptautisko kultūras saišu veicināšanā.
Starp prēmijas dažādu gadu laureātiem ir teātra un kino režisori Jurijs Ļubimovs, Aleksejs Germans (vecākais), Romāns Viktjuks, Otars Joseliani, Eldars Rjazanovs un Kšištofs Zanussi, aktieri Valentīns Gafts, Sergejs Jurskis, Inna Čurikova, Mihails Kozakovs, Lija Ahedžakova, Alisa Freindliha, Vjačeslavs Poluņins un teātris “Licedeji”, Kirils Lavrovs, Oļegs Basilašvili, Čulpana Hamatova, Aleksandrs Filipenko, Armens Džigarhanjans, Juozas Budraitis un Jelizaveta Bojarska. Tikpat spilgts ir arī komponistu un mūziķu saraksts ar Sergeju Kurjohinu, Juriju Ševčuku, Tatjanu un Sergeju Ņikitiniem, Borisu Grebenščikovu, Aleksandru Doļski, Jeļenu Kamburovu un Vjačeslavu Butusovu; tajā ir Mstislavs Rostropovičs un Gaļina Višņevska, Valērijs Gergijevs un Jurijs Temirkanovs, Sergejs Slonimskis, Isaks Švarcs un Davids Tuhmanovs. Starp laureātiem ir tēlnieks Ernsts Neizvestnijs, mākslinieki Oļegs Celkovs, Dmitrijs Šagins un Boriss Meserers, kā arī režisors un mākslinieks Rezo Gabriadze, barons Eduards fon Falc-Feins, Nobela prēmijas fizikā laureāts Žoress Alfjorovs, Ermitāžas direktors Mihails Piotrovskis, finansists un filantrops Džordžs Soross un akadēmiķis Dmitrijs Lihačovs.
No dzejniekiem un rakstniekiem par Carskoje Selo prēmijas laureātiem kļuvuši Jevgeņijs Jevtušenko, Bella Ahmaduļina, Aleksandrs Kušners, Aleksandrs Gorodņickis, Anatolijs Naimans, Anatolijs Kublanovskis un Igors Škļarevskis, Arkādijs Arkanovs, Semjons Aļtovs un Mihails Žvaņeckis, Daniils Graņins, Vasiļijs Aksjonovs, Andrejs Bitovs, Valērijs Popovs un Dmitrijs Bikovs.