Cilvēki uzskata, ka parasts brauciens uz aizgājēju radinieku vai draugu kapiem var izvērsties gandrīz par traģēdiju. Ja kapsētā nepievērš uzmanību īpašām zīmēm.
Ir pat daži vārdi, kurus vajadzētu teikt, kad cilvēks nonācis “aizgājēju pilsētā”. Un tur arī jāprot pareizi sveikt aizgājējus.
Materiāls sagatavots pēc ārzemju preses materiāliem.
Labākais laiks kapsētas apmeklēšanai, kā uzskata ticīgie, ir no rīta, vēlams pirms pusdienlaika. Šis ir brīdis, kad, pēc viņu pārliecības, Dievs ļauj aizgājēju dvēselēm satikt savus radiniekus un uzklausīt viņu lūgšanas. Šāda pieeja tiek uzskatīta par īpaši nozīmīgu, lai uzturētu saikni ar aizgājējiem un izrādītu cieņu viņu piemiņai.
Ezotēriķi savukārt uzskata, ka no rīta cilvēka enerģija ir spēcīgāka un labāk pasargāta no iespējamiem kontaktiem ar citām pasaulēm vai enerģijas zudumiem. Pēc viņu domām, tieši šajā laikā enerģijas lauki ir līdzsvarotāki, kas palīdz izvairīties no neparedzētām sekām vai nevēlamas ietekmes.
Ideālais laiks kapsētas apmeklēšanai tiek noteikts ne tikai pēc diennakts stundas, bet arī pēc nedēļas dienas. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka vispiemērotākā diena aizgājēju apciemojumam ir sestdiena. Šī diena tiek saistīta ar klusumu un apceri, kā arī piemērotu noskaņu, lai pavadītu laiku, pieminot savus aizgājējus.
Izvēloties pareizu laiku kapsētas apmeklējumam, tiek ievērotas gan tradīcijas, gan personīgās sajūtas, tādējādi veidojot cieņpilnu attieksmi pret aizgājušo piemiņu un nodrošinot harmoniju ar apkārtējo vidi.
Apbedīšanas vietas nav ieteicams apmeklēt pēcpusdienā, lai netraucētu aizgājēju dvēseles. Pastāv ticējums, ka brīdī, kad saule sāk rietēt, sākas aizgājēju laiks. Daži uzskata, ka pēc saules norietēšanas dvēseles sāk kustēties pa visu kapsētu, un ikviens, kas traucē viņu mieru šajā laikā, var tikt pakļauts nelabvēlīgiem notikumiem vai pat draudam pašam drīzumā aiziet viņsaulē.
Svarīgs aizliegums saistīts arī ar to, ka kapsētu nedrīkst apmeklēt nevienā no 12 galvenajiem pareizticīgo svētkiem, īpaši Trīsvienībā un Ziemassvētkos. Šīs dienas tiek uzskatītas par svētām un veltām lūgšanām, nevis fiziskai aizgājēju traucēšanai. Turklāt noteikts laika posms, piemēram, sākot ar Lieldienām, tiek uzskatīts par nepiemērotu kapsētas apmeklējumiem, jo tas var aizskart aizgājēju mieru.
Pēc Vissvētākās Jaunavas Marijas Aizlūgšanas svētkiem arī nav ieteicams doties uz kapsētu. Šis laiks tiek uzskatīts par īpaši svarīgu aizgājējiem, kuriem nepieciešama atpūta. Ezotēriķi skaidro, ka viņu dabiskā “sega” – lapas rudenī vai sniegs ziemā – nav jāaiztiek, jo tas simbolizē dabas ciklisku kārtību un aizgājēju miera saglabāšanu.
Ievērojot šos ticējumus un tradīcijas, tiek izrādīta cieņa gan pret aizgājušajiem, gan pret rituāliem, kas palīdz harmonizēt dzīvo un aizgājēju pasauli.
Ticīgie iesaka kapsētā pie aizgājēja kapa vienkārši norunāt lūgšanu par viņa dvēseles mieru. Vispiemērotākā šādai situācijai ir Tēvreize, kurā tiek lūgts Dievam par aizgājēja dusu un mūžīgo mieru. Svarīgi šo lūgšanu skaitīt klusi un sirsnīgi, bez izrādīšanās vai sūdzēšanās. Šis rituāls simbolizē cieņas pilnu saikni starp dzīvajiem un aizgājušajiem.
Aizejot no kapsētas, jābūt uzmanīgiem ar vārdiem – nekad nesakiet “uz redzēšanos”. Šāds izteiciens tiek uzskatīts par nevēlamu un simboliski var norādīt uz vēlmi drīzumā pievienoties aizgājējiem. Pareizāk ir lietot neitrālus izteicienus, kas apliecina cieņu un noslēdz apmeklējumu bez dziļākām simboliskām nozīmēm.
Tāpat jāņem vērā, ka kapos ieteicams staigāt tikai pa tiem celiņiem, pa kuriem esat atnākuši. Ir vēlams izvairīties no citu taku izmantošanas, lai netraucētu aizgājēju mieru. Turklāt nevajadzētu atgriezties, ja esat ko aizmirsis – šādu rīcību uzskata par nevēlamu, jo tā var izjaukt kapsētas enerģētisko līdzsvaru un radīt nevajadzīgu traucējumu.
Ievērojot šos padomus, tiek nodrošināta cieņpilna attieksme pret kapsētu, aizgājējiem un viņu piemiņu.
Pastāv ticējums, ka aizgājēja apbedījuma vietā būtu jāatstāj kaut kas ēdams – īpaši tas, kas viņam patika dzīves laikā. Tāpēc piemiņas dienās uz kapiem bieži var redzēt šķīvjus ar ēdienu vai pat glāzes ar alkoholu, kas simboliski tiek ziedoti aizgājēja piemiņai. Šī tradīcija ir saistīta ar vēlmi godināt aizgājēja atmiņu, piedāvājot viņam to, kas viņam bijis svarīgs dzīves laikā.
Tomēr ezotēriķi uzsver, ka aizgājējiem nav nepieciešama fiziska barība. Viņu dvēseles saņem mieru un gandarījumu no lūgšanām un atmiņām, ko dzīvie velta viņu piemiņai. Tā vietā, lai ēdienu atstātu kapsētā, ieteicams to izdalīt tiem, kam tas ir patiesi vajadzīgs, piemēram, trūcīgajiem vai izsalkušajiem. Šāda rīcība simbolizē ne tikai cieņu pret aizgājēju, bet arī līdzjūtību un dāsnumu, kas ir būtiskas vērtības gan ticībā, gan cilvēciskajās attiecībās.
Šo tradīciju pielāgošana mūsdienu apstākļiem ļauj saglabāt cieņu pret aizgājējiem, vienlaikus vēršot uzmanību uz tiem, kuriem palīdzība ir aktuāla, tādējādi veicinot harmoniju starp dzīvajiem un aizgājušo piemiņu.