Bet interesantāko aspektu man atklāja tas pats Pēteris. “Pastāstiet man,” viņš saka, “kurš visbiežāk saka “Paldies”? Sasprindzināju atmiņu: nu, pensionāri, studenti… “Un kurš nekad nesaka? Tie, kas maksā pilnu summu! Samaksāja – un domā, ka pakalpojums ir jau nopirkts un paldies nevajag. Un tie, kas saka “Paldies”, domā, ka es viņiem izdarīju ko labu! Bet es tikai strādāju.”
Tas arī viss. Izrādās, dažiem autovadītājiem mūsu “Paldies” izklausās nevis kā pateicība, bet gan kā žēluma zīme. Piemēram, paldies, ka paņēmi mani savā autobusā un neizdzini. Un tas viņus sadusmo.
Kad tev noteikti jāpasaka paldies
Bet, kā jau visur, ir nianses. Dažos gadījumos pateicība nebūtu lieka. Īpaši sarežģītās situācijās – ja šoferis sagaidīja vecmāmiņu ar smagām somām, ja palīdzēja nopirkt biļeti. Tad “Paldies” nav formalitāte, bet gan patiesa pateicība. Un viņi to novērtē.
Tāpēc tagad es saku “Paldies” tikai tad, ja vadītājs patiešām ir izdarījis kaut ko labu kā cilvēks. Bet tikai par brauciena faktu – nē. Kā tu domā? Vai jūs sakāt “Paldies” vai nē?
Kravas automašīnu vadītāji un autobusu vadītāji sveic viens otru ar rokām vairāku iemeslu dēļ:
Drošība. Apsveikuma vilnis ļauj vadītājiem atzīt vienam otru un signalizēt savu pozīciju, kas ir īpaši noderīgi sliktas redzamības apstākļos vai sarežģītos maršrutos. Šis žests arī palīdz brīdināt citus satiksmes dalībniekus, ka divi autobusi atrodas tuvu viens otram, un mudina viņus būt īpaši uzmanīgiem.
Atzinība un solidaritāte. Šoferi bieži strādā vieni un ilgas stundas izolēti, tāpēc sveicieni palīdz izrādīt solidaritāti un atbalstu. Kravas automašīnu vadītāji uz lauku lielceļiem sveic galvenokārt sava reģiona autovadītājus, ja viņiem izdodas pamanīt pazīstamus numurus no tālienes. Sabiedriskā transporta vadītāji bieži sveicina kolēģus no sava maršruta, jo bieži sazinās pieturvietās gala pieturās un vairumā gadījumu ir labi pazīstami.
