Diāna iegāja tā nama kāpņu telpā, kur dzīvoja viņas dēla ģimene. Viņu bija pārņēmis liels un priecīgs satraukuma. Kādu prieku un pārsteigumu viņa tagad izraisīs ar savu parādīšanos, vai drīzāk visus pārsteigs ar dāvanu savai mīļajai, jaukajai pērlītei – mazmeitiņai. Pusmetru garā kaste viņas rokās bija šķērsām klāta ar rozā satīna lenti.
Diāna šai dāvanai nebija taupījusi neko: ne pūles, ne laiku, ne naudu. Viņa devās pie meistara citā pilsētā, kurš specializējās vecu leļļu restaurācijā, pati uzšuva lellei drēbes – brīnišķīgu zilu kleitu un cepurīti -, un bez tā komplektā kā pielikums bija arī lelles mētelītis no filca, filca zābaciņi, šalle ar cepurīti, brīnišķīgi mežģīņu apakšsvārciņi un apakškrekls, kā arī vēl viena kleita.
Tā bija tā pati lelle, ko viņa, pieticīga astoņus gadus veca meitene no ļoti nabadzīgas ģimenes, saņēma dzimšanas dienā sešdesmito gadu beigās. Vienīgā skaistā rotaļlieta… Cik daudz prieka un neaizmirstamu emociju šī lelle sagādāja toreiz mazajai Diānai! Tā nu Diāna nolēma iedvest tai otru dzīvi. Galu galā, kas ir šīs modernās lelles? Tās ir bez dvēseles, tukšas, dažkārt ar stulbām, briesmīgām sejām, bet šeit…. .
– Wow. – pirmo iespaidu pauda Diānas dēla sieva, – kur tu tagad izraki šo retumu?
– Tā ir mana pirmā un vienīgā lelle! – Diāna teica ar sajūsmu, nemanot svaines apmulsumu. – Es braucu pie māsas, lai to paņemtu, tā bija palikusi vecāku mājās. Mana rados visiem ir dzimuši zēni, nebija neviena, kam pēc manis palikt šī lelle, – viņa visiem paskaidroja, – daudzus gadus tā gulēja kastē…. Ak, kā es pārdzīvoju, ka tā saplīsa. Bet tagad paskatieties uz to – kā jauna, pat vēl labāka! Restaurators ir paveicis brīnumus!
– Vecmāmiņ, dod man, dod man! – viņas mazmeita nepacietīgi lēkāja, kamēr pieaugušie skatījās uz lelli.
– Vai tev tā patīk?
– Skaista. Ak, kāda kleita… Es arī tādu gribu!
– Nu tad ļauj man tev uzšūt, un jūs būsiet gandrīz identiskas.
– Ak, mammu, kurš mūsdienās valkā tik klaji vecmodīgus tērpus? – ierunājās Diānas dēls Gunārs.
– Klusu, tēti! Es gribu, es gribu! – Piecgadīgā Katrīna ar apbrīnu aplūkoja lelli.
– Tad būs tev, mana pērlīte, viss būs! – apliecināja viņas vecmāmiņa. – Starp citu, lelles vārds ir Lelde.
– Nē, – atkal protestēja meitene, – slikts vārds! Viņu sauks… Es viņu saukšu par Čelsiju!
– Bet bērns! – vecmāmiņa sašuta, – tā viņi sauc suņus!
– Nē, viņa būs Čelsija, kā no multfilmas! – Katrīna piesita kāju un noglāstīja lelles seju. Restaurētā Čelsija aizvēra un atkal atvēra brīnišķīgās zilās acis. – Vau! Vai jūs to redzējāt?!
Vedeklas māte Inese, atšķirībā no savas meitas, pauda patiesu apbrīnu:
– Ak, man bērnībā bija tāda pati. Tikai ķermenis bija mīksts, pildīts. Kāds skaistums! Katrīniņ, ļauj man viņu uz brīdi paturēt…
Meitene negribīgi pasniedza lelli otrajai vecmāmiņai Inesei un sāka greizsirdīgi vērot, kā viņa aplūko viņas dāvanu.
– Tā ir skaista! – turpināja Inese, – paskaties uz dzidrajām acīm! Kāds atvērts un aizkustinošs skatiens! Un drēbes ir glīti sašūtas, jūs neticēsiet, bet man bērnībā bija tieši tāda pati zilā kleitiņa!
– Es to šuvu pēc padomju paraugiem, – Diāna samulsusi paskaidroja.
– Kā? Jūs pati to šuvāt? Un pārējās drēbes arī? Apbrīnojami smalks darbs! Ak, Diānīt, kāda meistare! Es nezināju, ka jūs šujat.
Diāna, nepieradusi pie šādas uzmanības un vēl jo vairāk pie uzslavām, pamāja ar roku, un uz viņas vaigiem parādījās rubīna krāsas plankumi, kas spilgtumā ne ar ko neatpalika no lelles Leldes-Čelsijas.
Ineses acīs atkal uzliesmoja sajūsmas pārsteiguma liesma kā jaunībā. Viņa jutās kā mazs bērns.
– Redzēsim, ko šī lelle spēj? Tātad, Lelde, es domāju Čelsija, Dievs, piedod man….
Inese piespieda lelles vēderu, un tā mazuļa elektroniskā balsī teica: “Mamma-mamma!”
Jaunākā paaudze – proti, Katrīnas vecāki – ironizēti paskatījās viens uz otru un atturīgi un pienākuma pilni pasmaidīja. Diānas acīs sariesās asaras, ko izraisīja nostalģija pēc bērnības. Inese smaidīja savam vecumam neatbilstoši – kā tīrs bērns. Katrīna, svētku vaininiece, novicinājās ar rokām un ķērās pie lelles: “Atdod, vecmammiņ!” “Atdod, vecmāmiņ!”
– Pagaidiet mirkli! – izvairījās vecmāmiņa Inese un, noliekot lelli uz grīdas, dziedāja: – Tup, tup, tup, tup, tup, mazulis tup… Tas staigā! Viņa staigā!
– Sievasmāt, – Gunārs viegli smaidot ierunājās, – es nedomāju, ka mūsdienu bērnam tas ir tik pārsteidzoši…..
– Jūs taču daudz ko nezināt! Es bērnībā biju gatava atdot dvēseli par šādu lelli. Vai arī apēst kilogramu redīsu. Tā nav lelle, bet sapnis, kas nespēj līdzināties mūsdienu lellēm. Diāna, tu esi jauka! – viņa rezumēja, nododot rotaļlietu savai mazmeitai. – Šīs dienas labākā dāvana bija no tevis!
– Ak, nu ko tu saki- Diāna atkal samulsusi piegāja pie galda. Viņas skatiens neviļus pievērsās mazmeitai – Katrīna lūkojās zem lelles kleitas, meklējot pašu pogu. “Mam-ma! Mam-ma!” – skanēja nemitīgi.
– Katrīniņ, mana mīļā, tikai neķidā ro pogu, lai uzzinātu, kā tur viss darbojas, labi? Arī poga tika atjaunota, – viņa paskaidroja savai mazmeitai, – laika gaitā viss bija sabojājies.
Diānas vedekla atturīgi nodomāja, ka vecāka gadagājuma cilvēki vienmēr tādi ir – dod kaut ko no garāžas, un tad piesienas par šo lieto aprūpi.
– Katrīna, vai tu dzirdēji vecmāmiņu? – viņa pajautāja meitai, uzmetusi satrauktu skatienu.
– Ahaa.
Pieaugušie bija iegrimuši savās sarunās. Pirmie tosti tika pacelti par dzimšanas dienas jubilāri. Katrīna pati skrēja pie galda, tad atkal ķērās pie jaunām rotaļlietām, un vēl paralēli skatījās multfilmas. Lelle, jau bez kleitas, gulēja uz grīdas….. Kaķis nogūlās viņai blakus un sāka laizīt lelles baltos, skaisti sakārtotos matus. Diāna sēdēja pie loga un nevarēja redzēt, kas notiek ar viņas lelli Leldi. Pārējie galda biedri bija aizmirsuši par lelli.
Ineses brālis Valdis nolika savu glāzi un uzlika roku uz sievas krēsla atzveltnes. Tad saruna ievirzījas citā guktnē…
– Vai es jums teicu, ka tagad pie manis dzīvo papagailis? Vai jūs varat iedomāties, vakar no rīta es izgāju uz lodžijas, un tur viņš sēž uz skapja durvīm un saka man: “Sveika, skaistule!” Un es uzzināju, ka viņš man saka: “Labrīt, skaistule!” Un viņš man saka: “Labdien, skaistule!
Visi, izņemot Inesi, sāka smieties. Gunārs ierosināja, ka tas droši vien ir kaimiņa.
– Es pajautāju visiem, kas atvēra durvis, neviens nezina! Tante Marta, mūsu priekštelpas kaimiņiene, tu viņu, Gunār, pazīsti, man iedeva savu veco būrīti, viņa tur turēja kanārijputniņu. Un tā mēs sadzīvojām! Es viņu nosauca par Ludvigu. Viņš ir skaists, sarkandzeltens… tik liels. Tas būris viņam ir par mazu….
Negaidīti Diānas seja izstiepās baisā grimasē. Visi skatījās tur, kur skatījās Diāna… Drīz arī atklājaš visa patiesībā
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
