– Ak, ko tu dari, Katrīniņ! – Viņa iesaucās un piecēlās, kratot galdu: – Tu nevari, tu nevari tā darīt! Novieto tagad flomāsterus nost!
Katrīna nevainīgām acīm paskatījās uz visiem. Viņa sēdēja uz grīdas un rokās turēja Leldi-Čelsiju, pareizāk sakot, lelle bija vienā rokā, meitene turēja viņu kā mazuli. Katrīnas labajā rokā bija sarkana flomāstera pildspalva, ar kuru viņa uzlaboja lelles vaigus, vajagot vairāk sārtumu.
– Ai-ai-ai-ai-ai-ai! – atņēmis no viņas flomāsteri iesaucās meitenes tētis Gunārs, kurš sēdēja vistuvāk meitenei. – Kāpēc tu sabojā lelli, a? Vecmāmiņa tagad pārdzīvos, un Čelsija arī, paskaties, cik viņa ir sarūgtināta, ka tevis dēļ tagad tāda…
– Ak, Katrīna, Katrīna… – viņš pakratīja galvu un nobijušos skatienā paskatījās uz Diānu. Viņa bija ar tādu sejsas izteiksmi, it kā viņa būtu klāt izvadīšanas ceremonijā. Meiteni tikmēr pārņēma emocijas un viņa, aizmetot lelli, skrēja pie mātes. Tētis Gunārs paņēma lelli, paužot nožēlu.
– Varbūt tas nomazgāsies?
– Tu pamēģini, Gunār, vannā ar ziepēm un ūdeni. Tikai nemērc matus, – ieteica viņa sieva. Viņa noliecās pie vīramātes, uzlika savu roku viņai un līdzjūtīgi sacīja:
– Ko tur var darīt? Neuztraucieties, Diāna. Tā ir tikai rotaļlieta.
– Nē, ne tikai rotaļlieta… – klusi atbildēja Diāna. – Es uz brīdi iziešu. Es palīdzēšu Gunāram.
Gunārs atgriezās pirmais. Diāna atgriezās uzreiz aiz viņa, jau zināmā mērā atguvusies. Viņa mīļi turēja lelli, it kā tā būtu dzīva būtne. Visi klusībā un vainas apziņā vēroja, kā viņa paņēma no grīdas zilo kleitu, apsēdās uz dīvāna un apģērba lelli. Leldes-Čelsijas vaigi bija klāti ar flomāstera zīmēm. Tad viņa nogludināja lelles matus un pasmaidīja savai mazmeitai.
– Nāc šurp, Katrīna. Es gribu tev kaut ko pastāstīt. Nāc, nāc, nebaidies, vecmāmiņa tevi nebiedēs.
Meitene neticīgi tuvojās, un Diāna apsēdināja viņu uz viena ceļgala, bet zilganā lelle palika sēdēt uz otra.
– Kad es biju maza meitenīte, nedaudz vecāka par tevi, man nebija gandrīz nekādu rotaļlietu, un arī jaunas drēbes es nekad neredzēju – es visu valkāju pēc vecākajām māsām, un man bija trīs tādas. Un mums bija arī vecāks brālis, viņš jau strādāja kolhozā, līdz viņu paņēma armijā, viņa vārds bija Kārlis. Mēs dzīvojām nabadzīgi – mamma mūs audzināja vienus. Tā sagadījās, ka tēvs aizgāja mūžībā, kad man nebija pat gada. Dzimšanas dienās mamma mums dāvināja bulciņu par sešām kapeikām – tā bija dāvana, vairāk mums nebija naudas. Kā tu saproti, es, jaunākā, visu no materiālām lietām dabūju pēc savām māsām, bet mani tas neaizvainoja, kaut kā sapratu situāciju….. Mamma darīja visu iespējamo mūsu labā, un mums bija ļoti žēl viņas, es biju viņas palīdze, kopš piecu gadu vecuma, ganīju zosis.
Un tad, kad Kārlis jau otro gadu bija armijā, mums bija īpaši grūti….. Pavasarī mūsu ciema veikalā atveda dažas rotaļlietas, un starp tām bija arī apbrīnojama skaistuma lelle! Vairākus mēnešus mēs ar meitenēm skraidījām uz veikalu, lai tikai apbrīnotu šo lelli! Neviens viņu nenopirka, viņa bija pārāk dārga. Mēs viņu iesaucām par Leldi.
Diāna apstājās un izteiksmīgi ar acīm norādīja uz lelli. Katrīna visu saprata.
– Un tad?
– Kārlis atgriezās no armijas manas dzimšanas dienas priekšvakarā, man bija astoņi gadi. Un lūk, svētki, mamma cepa ķiršu pīrāgu un zemeņu pīrāgu, gaidīja viesus, manus draugus… Tad mūsu pagalmā ielauzās vesels meiteņu bariņš un kliedza:
“Diāna, Diāna, tavs brālis nopirka tev Leldi! “Cik tev, Diāna, ir paveicies! Ļauj man, lūdzu, paspēlēties!” ”Kā tev paveicies, Diāna!
Es sastingstu, es nevarēju noticēt… Man, kurai nekad nebija pirktas jaunas rotaļlietas, un nekas jauns netika pirkts vai šūts….. Lelle?! Kāda lelle! Visu meiteņu lielākais sapnis! Nē, tā nevar būt! Viņi ar mani izspēlē joku!
Drīz vien atnāca Kārlis. Viņš smaidīja, kaut ko slēpjot aiz muguras! Atceros, ka sastingu. Brālis noskūpstīja mani abos vaigos un teica:
“Ar dzimšanas dienu! Un man ir dāvana tev, mana mīļākā māsiņa! Esi vienmēr tikpat skaista, paklausīga un skaista, mūsu mīļā, mīļā meitene! Tas ir tev!”
Un viņš pasniedza man lelli kastītē. Es stāvu ar šo kastīti un nevaru noticēt savai laimei. Es pat pati sev apskaudu! Un mans brālis teica:
“Tiklīdz es to ieraudzīju, es uzreiz sapratu: tā ir tava lelle. Tā pati sejiņa kā mūsu Diānītei!”
Cik daudz laimes man šī lelle sagādāja! Es šuvu viņai drēbes, baroju viņu, mācīju lasīt, gulēju ar viņu….. Un tad kāds zēns uz ielas saplēsa viņu. Bet es joprojām biju ar viņu nešķirama līdz pat 14 gadu vecumam. Katru nakti viņa gulēja man blakus un sargāja manu miegu, mierināja mani, dziedāja man dziesmas, mēs jokojām par kaut ko savu…. Un tad mēs viņu nolikām kastē, bet lelle Lelde palika manā sirdī uz visiem laikiem.
– Ak, mans Dievs. – salauztā balsī sacīja Inese un viņai bira asaras Valdim uz pleca.
Diāna pārsteigta paskatījās uz visiem klātesošajiem. Atmiņas viņu bija aizvedušas tik tālu, ka viņa bija aizmirsusi par visiem, izņemot lelli un mazmeitu. Visi bija aizkustināti, pat vedeklai lūpu kaktiņi noslīdēja, un viņa ātri noslaucīja acis ar salveti.
– Un tagad, mazmeitiņ, šī lelle ir tava – salabota, atjaunota, gluži kā jauna. Tu vari ar viņu darīt, ko vien vēlies, es nedusmojos. Tā ir tava.
Katrīna paņēma lelli un cieši turēja to pie sevis, nedaudz šūpojot. Tad viņa ieķērās vecmāmiņas blūzītē:
– “Vecmāmiņ, es nekad vairs neaizskaršu lelli Leldi, viņa būs mana mīļākā, godīgi, godīgi. Viņa to ir pelnījusi.
– Lelde? Tu viņu nosauci par Čelsiju, – Diāna bija pārsteigta.
– Nē, viņa ir Lelde, Lelde… – maigi sacīja Katrīna un noskūpstīja lellei galvu, piebilstot: – Cik tu skaista un laba, mana pērlīte!
Visa ģimene ar smaidu paskatījās viens uz otru.
– Atkal iedzersim! – Valdis piecēlās ar piepildītu glāzi: – Par Katrīnu un lelli Leldi! Par mūsu pērlītēm!
