Gandrīz pusei cilvēku ir slēpta auss mūzikai, precīzi atveidojot galvā “iestrēgušās” melodijas. Tas var mainīt izpratni par muzikālo atmiņu.
Psihologi no Kalifornijas Universitātes Santakrusā pētīja melodiju “pieķeršanās” fenomenu, kuras pašas tiek reproducētas galvā.
Zinātnieki lūdza brīvprātīgajiem dziedāt viedtālruņa diktofonā, kad viņiem ienāca prātā kāda melodija. Neviens no dalībniekiem nebija profesionāls mūziķis vai viņam nebija perfekta skaņas.
Lai nodarbotos ar mūziku, nav jābūt Bēthovenam
Analizējot ierakstus, atklājās, ka ievērojama daļa šo melodiju precīzi atbilst oriģināldziesmu augstumam. Jo īpaši 44,7% ierakstu toņa kļūdu nebija vispār, 68,9% bija precīzi viena pustoņa robežās no oriģināla. Šie rezultāti tika publicēti žurnālā Attention, Perception, & Psychophysics.
“Dati liecina, ka ievērojamai daļai cilvēku ir latenta spēja automātiskai, gandrīz “absolūtai” dzirdei. Interesanti, ka cilvēki, kas dungoja melodiju, nemaz nebija pārliecināti par sevi,” stāsta Mets Evans, kurš vadīja pētījumu.
Patiesi ideāls tonis ir spēja precīzi reproducēt vai identificēt jebkuru noti pirmo reizi bez atsauces nots. Tikai 1 no 10 000 cilvēku, tostarp Ludvigam van Bēthovenam, Ellai Ficdžeraldai un Meraijai Kerijai, ir ideāls solis. Tomēr zinātnieki atklāj, ka precīza toņa atmiņa ir daudz izplatītāka.
Pētījuma rezultāti parādīja, ka galvā iestrēgušās melodijas patiesībā cieši seko oriģinālās dziesmas taustiņam, kas liecina par iespējamo muzikālo atmiņu unikalitāti un veidu, kā tās tiek kodētas un glabātas smadzenēs.
Pētnieki turpina darbu, lai atklātu muzikālās atmiņas mehānismus, cerot, ka jaunie atklājumi iedvesmos vairāk cilvēku bez bailēm piedalīties mūzikā.
“Mūzika un dziedāšana ir unikāla cilvēka pieredze, un daudzi baidās ar to eksperimentēt, domājot, ka viņi uz to nav spējīgi. Taču patiesībā, lai nodarbotos ar mūziku, nav jābūt Bejonsē. Jūsu smadzenes jau to dara automātiski un precīzi, neskatoties uz jūsu nenoteiktību,” saka Evans.