Mani sauc Sergejs, man ir sieva Lelde. Mums ar viņu ir četri bērni.
Mēs dzīvojam pilsētā, bet mums ir jauka vasarnīca priekšpilsētā. Leldes vecāki mums to uzdāvināja kāzu gadadienā. Mēs tur pavadām visas nedēļas nogales. Gan mums, gan mūsu bērniem tā ļoti patīk.
Nesen bija tāds nepatīkams stāsts.
Mēs ar sievu nolēmām uzaicināt mūsu draugus – precētu pāri – uz mūsu vasarnīcu. Igoram un Natašai nebija bērnu.
Nolēmām, ka cepsim šašliku, socializēsimies. Kopumā ideja, ka mēs labi pavadīsim laiku un labi atpūtīsimies.
Igors piekrita. Mēs ar viņu visu pārrunājām pa telefonu, par visu vienojāmies. Tad mēs pabeidzām sarunu. Bet mans telefons noslēdzās, un Igors kaut kāda iemesla dēļ aizmirsa to izslēgt. Izrādījās, ka es dzirdēju visu, ko viņš teica savai sievai par mani, manu sievu un mūsu bērniem.
Nataša un Igors par mums teica tikai sliktas lietas. Mani viņi nosauca par stulbu ēzeli, bet manu sievu – par stulbu govi.
Viņi nosauca mūsu vasarnīcu par šķūni. Un tad viņi apsprieda to, ka mums ir četri bērni: viņuprāt, tikai ļoti muļķīgi un bezatbildīgi cilvēki var dzemdēt tik daudz bērnu. Igoram un Natašai vispār nebija bērnu.
Un tad viņi sāka apspriest, ko varētu nopirkt tik lēti, lai varētu ēstu bezmaksas šaslikus.
Es biju vienkārši šokā, to visu dzirdot. Es nevarēju atturēties un pastāstīju par to sievai. Viņa arī bija šokēta. Galu galā mēs Igoru un Natašu uzskatījām par saviem draugiem. Tāpēc mēs bijām ļoti aizvainoti un ļoti nepatīkami to uzzinājuši.
Mana sieva ierosināja mums vispār atteikties no piknika un, piezvanot Igoram, atcelt tikšanos. Sākumā es gribēju darīt to pašu. Bet tad es pārdomāju. Es nolēmu, ka šādiem cilvēkiem ir jāsaņem mācība. Mēs neko neatcēlām. Mēs tikai izlikāmies, ka tas nenotika.
Sestdien, kā bijām vienojušies, Igors un Nataša ieradās pie mums uz vasarnīcu. Kad viņi ieraudzīja mūsu bērnus, viņi sāka viņiem smaidīt un uzdot dažādus jautājumus. Mēs ar sievu bijām pārsteigti par to, cik liekulīgi ir daži cilvēki.