Mēs ar draudzeni aizbraucām atpūsties pie jūras. Noīrējām istabiņu ar cenā iekļautu ēdināšanu.
Viss bija tāds vienkāršs un ikdienišķs, taču gards un ne pārāk dārgs. Turklāt studentēm pēdējais minētais faktors ir pat ļoti nozīmīgs.
Abas ar draudzeni labi atpūtāmies un nu jau grasījāmies braukt projām. Taču pēdējā dienā mēs nolēmām aiziet pēdējo reizi nopeldēties un atvadīties no jūras.
Kad draudzene jau bija devusies uz ūdeni, es pamanīju smiltīs kaut ko spīdam. Piegāju klāt, pacēlu to un pamanīju, ka tas bija skaists gredzentiņš ar briljantiņu.
Līdzko draudzene bija iznākusi ārā no ūdens, parādīju viņai savu atradumu. Nolēmām paņemt to līdzi un ielikt internetā sludinājumu, lai atrastu gredzena īpašnieku.
Mēs iesēdāmies vilcienā. Ar mums kajītē atradās vēl viena sieviete. Mēs ar viņu parunājām par atpūtu. Viņa mums pastāstīja par savu bēdīgo stāstu.
Viņa stāstīja, ka pazaudēja gredzenu, kuru viņai uzdāvināja viņas vīrs, kurš nu jau esot viņsaulē. Viņš piekodināja viņai viņu sargāt, bet sieviete viņu pazaudēja. Sieviete aprakstīja gredzentiņu – līdz pēdejai detaļai tādu pašu, kādu mēs atradām.
Es paņēmu un izvilku no somas gredzenu. Jums vajadzēja redzēt, cik viņa bija priecīga! Mājās no jūras braucām tik draudzīgi un jauki. Apmainījāmies ar saviem telefona numuriem un adresēm.
Kad atbraucām atpakaļ no atpūtas, pēc trīs dienām pie mums ieradās šīs sievietes dēls, lai pateiktu mums paldies – nopirktu mums katrai pa gredzentiņam.
Mēs no sākuma atteicāmies, bet viņš bija ļoti uzstājīgs.
Tagad es tiekos ar viņas dēlu un pavisam drīz kļūšu par viņa līgavu…