Arī dēls apsēdās uz dīvāna un atkal kareivīgi jautāja:
“Mammu, paskaidro man, ko tas viss nozīmē?”
“Nē, tu man paskaidro, dēls, ko tas nozīmē?!”
Lidija aizsniedzās žaketes kabatā, izvilka kartīti ar ziedu priekšpusē un pasniedza to Jānim:
“Šorīt es to atradu savā pastkastītē. Uzaicinājums uz šķiršanos.”
“Uzaicinājums?”
Jānis sāka lasīt tekstu kartītes otrā pusē, kas bija rakstīts ar parastu pildspalvu: “Dārgā vīramāte, es aicinu jūs uz mūsu šķiršanos! Tava vedekla Elizabete!”
Dēls, apmulsis, vēlreiz pārlaida acis pāri tekstam, tad paskatījās uz māti:
“Tu gribi teikt, ka tas bija pastkastītē?”
“Vai tu gribi teikt, ka es pati uzrakstīja šo vēstuli?”
“Kas to uzrakstīja?”
“Elizabete!”
“Tātad…” – Ludmila draudīgi skatījās. – “Tagad, dēls, paskaidro mātei, ko tas viss nozīmē? Vai jūs, ko, nonācāt līdz šķiršanās lietai? Jūs taču vēl neesat nodzīvojuši kopā ne gadu. Kur tagad ir Elizabete? Kur viņa aizgāja?”
“Māmiņ, nomierinies,” – dēls nenoteikti pasmaidīja. “Viņa aizgāja uz darbu… Es domāju… Katrā ziņā šorīt ar viņu viss bija kā parasti. Un šī kartīte… Droši vien tas ir joks…..”
“Kāds joks! Jāni, pastāsti man ātri, par ko tas viss.”
“Nekas īpašs”, – negribīgi sāka stāstīt dēls. – “Tas ir boršču dēļ…”
“Boršču dēļ? Kādu boršču dēļ?”
“Parastā. Elizabete vakar pagatavoja boršču. Viņa to gatavoja pirmo reizi. Tāpēc es to mazliet kritizēju.”
“Ko? Vai tu pārņem tēva sliktos ieradumus?”
“Mamma, viņas borščs bija ļoti slikts. Tas nebija garšīgs. Ne tāds kā tavs.”
“Kur viņš ir?”
“Kas?”
“Borščs!”
“Ledusskapī. Elizabete sākumā gribēja to izliet ārā, bet pēc tam viņa man spītīgi pateica, ka, kamēr es to neapēdīšu, viņa neko citu man negatavos. Un es teicu, ka tik un tā negrasos to ēst. Un, ja viņa man negatavos, es iesniegšu šķiršanās pieteikumu. Es tikai jokoju, mamma, tikai jokoju.”
“Vai tu viņu par to brīdināji?”
“Brīdināju viņu par ko?”
“Ka tas bija joks?”
“Mm-hmm….”
“Tu esi gluži kā tavs tēvs. Izņem boršču no ledusskapja.”
“Kādēļ?”
“Mēs ar tevi tagad to apēdīsim. Skaidrs?”
“Es to neēdīšu. Tas nav garšīgs.”
“Un kā vēl ēdīsi!”
Lidija draudīgi elpojot, devās uz virtuvi, atrada boršču katlu un uzlika to uz uguns.
“Nāc šurp!” – viņa gandrīz vai kliedza no virtuves.
“Nu, mammu…” – kā mazs puika iesaucās dēls.
“Un ne tikai marš šurp, bet arī ar mūsu dzīvokļa atslēgām.”
“Kādēļ tas?” – satraucās dēls.
“Atnes atslēgas šurp,” – es teicu.
Kad Jānis parādījās virtuvē ar vecāku dzīvokļa atslēgām, Ludmila tās paņēma un iebāza kabatā.
“Un ko tas nozīmē?” – aizvainots jautāja dēls.
-“Tas ir tas, ko tas nozīmē. Sēdies pie galda.”
Viņa uzlika uz virtuves galda divus šķīvjus, piepildīja tos ar karstiem borščiem un pirmā sāka ēst. Apēdusi dažas karotes, viņa dusmīgi skatījās uz dēlu.
“Vai tu gribi teikt, ka tu nevari ēst šo boršču?”
“Varu…” – klusā balsī atbildēja dēls. – “Bet pie tevis tas ir daudz garšīgāks….”
“Tava sieva pagatavoja brīnišķīgu boršču!” – viņa pēkšņi kliedza uz dēlu. – “Un man tas garšo labāk tikai tāpēc, ka es to gatavoju jau divdesmit gadus. Ātri paņem karoti un sāc ēst!”
Piecas minūtes pie galda bija dzirdama tikai čāpstināšana. Kad dēls bija iztukšojis savu šķīvi, viņš ar cerību izstiepa plaukstu pret māti:
“Māmiņ, es visu apēdu, atdod man atslēgas.”
“Nē, mīļais,” – viņa pasmaidīja, – “Tu tās tik viegli nesaņemsi. Vispirms tev ir jāizpilda mājasdarbs.”
“Kādus mājasdarbus?” – dēls bija nobijies.
“Un ne viens vien…”
Viņa pacēla galvu un norādīja uz grāmatu “Par veselīgu un garšīgu pārtiku”, kas gulēja uz ledusskapja.
“Iedod man šo grāmatu.”
“Kāpēc?”
“Man tā ir vajadzīga.”
Dēls piesardzīgi pasniedza grāmatu Lidijai, un viņa uzreiz atvēra to uz lapas ar satura rādītāju:
“Klausies, dēls, uzmanīgi. Svētdien mēs ar tavu tēvu atbrauksim pie tevis ciemos, un tev jāsagatavo šādi ēdieni galdam…..”
“Es?” – dēls pārtrauca māti. – “Kāpēc man? Man ir sieva!”
“Atceries, kādus ēdienus gatavosi, jaunais vīr,” – stingri sacīja Lidija. – “Un, ja tu negatavosi, vecāku mājā tu vairs nevarēsi rādīties. Es tagad piezvanīšu Elizabetei un brīdināšu viņu, lai tev negatavo. Lai viņa tikai palīdz, piemēram, mizojot kartupeļus, burkānus… Un es viņai uzslavēšu boršču. Viņš grib tādu boršču kā mamma… Vispirms nodzīvo divdesmit gadus ar sievu, tad tu taisi seju. Vai tu saproti, dēls?”
“Es saprotu…” – Jānis atbildēja drūmi.
“Un pamēģini krāpties. Tavs tētis tevi apēdīs. Tu taču zini, ka viņam patīk labi paēst, vai ne?”