Strādāju par neatliekamās medicīniskās palīdzības ārstu. Šodien kavēju darbu, tādēļ izsaucu taksi.
Braucam klusumā. Te man zvana telefons. Skatos, ka zvana draudzene. Izrādās, ka viņas trīs gadu vecajam dēlam ir ļoti augsta temperatūra, kuru nav iespējams samazināt, tādēļ viņa nolēma pakonsultēties ar mani.
Es paskaidroju, ko nepieciešams darīt un kā kontrolēt situāciju. Kad saruna beidzās, vadītājs neuzbāzīgi jautāja:
“Jūs esat ārsts?”
“Jā, strādāju neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļā. Jums vajadzīga konsultācija?” smaidot vaicāju.
“Nē,” pasmaidīja šoferis, “vienkārši jau kādu laiku ārstus vedu bezmaksas.”
Es nodomāju, ka viņš joko:
“Tā ir jauna valdības programma?”
“Nē, tā ir manis paša programma. Vienkārši pirms gada kāds ārsts neļāva nomirt manam bērniņam pēc avārijas.”
“Skaidrs. Tas ir mūsu darbs, mēs pelnām par to naudu tāpat, kā jūs pelnāt ar savu darbu. Kādēļ gan jums atteikties no godīgi nopelnītas naudas?” nesaprašanā jautāju.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu
