“Pienākums ir pienākums, bet tur bija runa par kaut ko citu. Viņš avārijas vietā pārkāpa kaut kādu jūsu protokolu. Otra ātrās palīdzības brigāde teica, lai es atvadoties no meitas, jo līdz slimnīcai viņa neizdzīvošot. Bet tas jaunietis viņai uz vietas veica operāciju. Meitai joprojām uz kakla ir milzīga rēta, bet vismaz viņa ir dzīva un vesela, turklāt mazbērni māti nepazaudēja.
Pēc tam šo vīrieti atlaida no darba, jo viņš neesot strādājis pēc instrukcijām. Viņš aizbrauca uz savu pilsētu un tagad glābj cilvēkus tur. Bet es tagad vēlos kaut kā pateikt paldies Dievam, ka viņš tajā maiņā ielika tieši šo jauno vīrieti, kas spēja izglābt manam bērnam dzīvību, tādēļ vadāju ārstus bezmaksas. Kāds no šiem ārstiem ir ļoti labs, kāds var būt ne tik, bet es neesmu šeit, lai sodītu. Tādēļ es no visiem kā viena ārstiem naudu neņemu.”
Es nemaz negrasījos ar viņu strīdēties. Ne jau tādēļ, ka esmu skopa un vēlējos ieekonomēt uz šī brauciena. Man kaklā bija kamols, tādēļ es pat parunāt nevarēju.
Mūsu profesijā strādā visdažādākie cilvēki, bet es arī tā vīrieša vietā būtu glābusi cilvēkam dzīvību.