Zēns strādāja, agri gāja gulēt, agri cēlās. Neizmantoja ne telefonu, ne datoru.
Kad viņi brauca mājās, tēvs pajautāja dēlam, kā viņam tas viss patika.
“Tēti, tas bija lieliski” – atbildēja zēns.
Tēvs bija priecīgs par tādu atbildi. “Tu redzēji kā dzīvo nabadzīgie?” – jautāja tēvs, domājot, ka dēls sāks stāstīt, cik gan labi viņi dzīvo, salīdzinot ar šiem nabagiem.
“Ak, jā!” – atbildēja dēls.
“Un ko tad tu jaunu priekš sevis uzzināji?” – jautāja tēvs.
Dēls atbildēja: “es redzēju, ka viņiem ir četri suņi, bet mums viens. Mums ir četri metri garš baseins, bet viņiem bezgalīgs strauts. Mēs dārzā salikām lampas, bet viņiem debesīs spīd zvaigznes. Mūsu pagalms beidzas ar vārtiem, bet viņu pagalmam nav ne gala, ne malas. ”
“Mums ir nedaudz zemes, viņiem plaši lauki, mūsu mājai apkārt ir sienas, kas aizsargā mūs no ienaidniekiem, bet viņiem ir draugi, kas vienmēr steigsies palīgā. ”
Tēvs burtiski palika mēms. Beigās šis brauciens bija noderīgs arī viņam pašam.
“Šis brauciens parādīja man, kādi gan patiesībā mēs esam nabadzīgi”, piebilda dēls.
Vai jūs kādreiz esiet aizdomājušies par šiem jautājumiem? Vai tad laime ir materiālajās vērtībās? Katram no mums ir savs viedoklis, un nevajag nevienam neko pārmest, taču , domāju, ka šī zēna stāsts būs mums laba mācība! Viņam izdevās saskatīt pašu vērtīgāko, kas ir dzīvē.
Reizēm mums visiem ir jākļūst nedaudz bērniem, lai mēs atteiktos no saviem stereotipiem un pieņemtu apkārtējo pasauli tādu, kāda tā ir.
Neaizmirstiet padalīties ar šo pamācošo stāstu ar saviem tuviniekiem!