Šī lieta mirklīgi kļuva slepena, tomēr līdz presei nonāca ziņa, ka Lielbritānijas aizsardzības valsts sekretāram (vēlāk amats pārveidots par aizsardzības ministru) Džonam Profjumo un GRU rezidentam Londonā Žeņam Ivanovam ir kopīga mīļākā… 1963. gada 4. jūnijā Profjumo britu parlamentā, protams, meta krustus un zvērēja, ka “tur nekas nebija”. Vēlāk gan atzinās, ka vienreiz kāja ir slīdējusi… Profjumo skandāls iegājis vēsturē kā iemesls 1963. gada rudenī atkāpties Maksmiliana valdības kabinetam.
Ap šo notikumu, protams, bija citi notikumi, par kuriem detaļas var uzzināt visslepenākajos arhīvos, taču bija lietas, kas bija acīmredzamas. Pirmais pāragri dzīvi beidza karaliskās ģimenes fotogrāfs Neihums Beirons. Pazuda vairākas meitenes. Mariella (kuras radniecība ved uz Čehoslovākijas valdības namu) ASV mēģināja iedzīvoties ar atmiņu stāstiem par tuvību ar brāļiem Kenedijiem, kuri bija paspējuši viesoties lorda Astona villā.
Stīvens Vords saprata, ka viņam nav lemts mirt gultā, tāpēc atdeva arhīvu Žeņam Ivanovam, kurš to nekavējoties nogādāja Padomju Savienībā, kurā sākumā bija “ak un vah”, bet tad tika nolemts to nedaudz pieturēt, lai nesagrautu britu monarhiju, kura, kā izrādījās, Karību krīzes laikā vairāk simpatizēja sovjetu pozīcijai, izrādot nepatiku jeņķu vēlmei izvietot Eiropā savas raķetes. Šajā laikā Padomju Savienībā arī notika cīņa par varu – brežņevieši gatavojās gāzt hruščoviešus. Īsāk sakot, arhīvs pazuda, bet, kā rādās – ne ar galiem…
Jāpiebilst, ka Profjumo afēras stāstam ir saites ar jau pieminēto Robertu Maksvelu. Varu tikai pateikt, ka pasaules pedofilu karalis Džefrijs Epšteins bija Roberta znots… Pasaules varenajiem ir cits dzīves lauks.
Būtu interesanti, ja arhīvs tiktu publicēts. Turklāt – tu savā “timenote.info” tīklā atradīsi daudzas sakarības, jo, atrodot vienu cilvēku, tā sakarību ķēde aiziet tālāk.
Mēs veidojam šo aptverošo enciklopēdijas principu, mēģinot atbildēt uz trim pamatjautājumiem – kas, kur un kad? Ikvienam cilvēkam var norādīt, kur audzis, karojis, strādājis, ārstējies, bijis brīvības ierobežošanas vietā u.tml. Tas automātiski veido nosauktās vietas vēsturi. Varam atrast savstarpējas sakarības. Tur var veidot ikviena cilvēka dzīves karti.
Tā, piemēram, es rakstu par Rīgas 6. vidusskolu, kurā savulaik mācījos. Tas ir punkts kartē. Katrs notikums, katrs pedagogs rada notikumu un cilvēku ķēdi. Mazs piemērs. Raimonds Pauls uzdāvināja šai skolai koncertu, kurā piedalījās ansamblis “Modo” pilnā sastāvā. Tur bija Boldirevs, Bannihs, Mitrohins, Bumbiere, Lapčenoks… Viņi tur muzicēja tā, ka no rezonanses balkonā ieplīsa sienas apmetums. Zāle bija pārpildīta. Tas ir notikums, kas jāfiksē, un cilvēki, kuri tajā piedalījās – arī. No viņiem mēs varam aiziet tālāk uz citiem cilvēkiem…
Mēs kontaktējamies ar saviem lieliskajiem domubiedriem, kurus dēvēju par vēstures maniakiem. Labā nozīmē, protams. Reiz nopublicējām ziņas par mūsu dziedātāju Ojāru Grinbergu. Trīs stundu laikā saņēmu Ojāra vecvecāku laulības reģistrācijas apliecības kopiju. Dzimtas kokus veido ļoti daudzi pasaulē, taču no dzīves pieredzes zinu, ka sociālais koks ir daudz dinamiskāks – tas ir daudz dzīvīgāks par radniecības koku. Kaimiņi, draugi, skolasbiedri, kolēģi, priekšnieki un padotie, varmākas un upuri… Sociālās lomas ir tik dažādas.
Tavs stāsts par Ceturtdienas klubu to apliecina.
Ir vēl viens stāsts. Daudzi domā, ka otrs varenākais cilvēks aiz Staļina bija Berija. Nekā tamlīdzīga. 1927. gadā Staļinam nomainījās miesassargs: par to kļuva kāds baltkrievu puisis ar ļoti zemu izglītības līmeni. Viņš brīnījās: nu kā es varu sargāt vadoni, ja viss notiek “pa vienkāršo” – ārpilsētas vasarnīcai vārtiņi vaļā, apkārt neviena sarga… Priekšnieki pateica: tev ir neierobežoti resursi, dari, veido sistēmu, sargā vadoni.
Īsā laikā šis puisis izveidoja necaursitamu drošības dienestu ar aptuveni 10 000 cilvēku. Šis puisis faktiski bija loģistikas ģēnijs. Viņam bija aģentūras lietas par katru māju, kas atradās Staļina pārvietošanās maršrutos, par katru cilvēku, kas tajās dzīvoja. Bija aģentūras lietas par katru dārznieku, pavāru un apkalpotāju. Viņš zināja visu par katru skolēnu, kuri mācījās vienā klasē ar Staļina bērniem, par skolotājiem, kuri strādāja skolā.
Šo vīru sauca Nikolajs Vlasiks. Viņš noteica, ka jebkuras lidmašīnas lidojums virs Maskavas jāsaskaņo ar viņa vadīto drošības dienestu. Viņš arī bija tas, kurš kara laikā organizēja Ļeņina pīšļu evakuāciju uz Kuibiševu.
Domāju, ka nekļūdīšos, ja pieņemšu, ka Staļins beigu beigās pavēlēja nošaut Vlasiku.
Staļins nodeva Vlasiku. Berija un viņam padotie cilvēki mēģināja nobīdīt Staļinu no varas, bet tas, protams, nebija iespējams – arī Vlasika dēļ. Kaut kā Vlasiku vajadzēja novākt malā, un, pateicoties Berijas intrigām, Staļins atdeva Vlasiku čekas saplosīšanai, taču Vlasiks tā arī nesalūza. Pateica vien to: ja manis nebūs, tad nebūs arī vadoņa. Tā arī notika… Vlasiks, protams, bija sistēmas cilvēks, taču nebija aptraipīts ar represiju organizēšanu un veikšanu.
Šoreiz tika pieminēti notikumi pasaules vēsturē, un tas varētu apliecināt, ka mēs ikviens dzīvojam savu dzīvi un pat nenojaušam, kas notiek dažkārt mums līdzās, ar mūsu līdzcilvēkiem. Šie notikumi var mūs skart, bet tikpat labi – paiet secen un nekādi neietekmēt mūsu dzīvi.
Mēs visi esam daļa no šodienas, kas rīt jau ir vēsture, – saistībā ar konkrētām vietām, notikumiem un cilvēkiem tajos. Tā ir milzīga puzle, ko varam kopīgi aizpildīt. Ikviens cilvēks ir pelnījis, lai viņu neaizmirst un ieraksta. Ir milzums ļaužu, kuri ir krietni dzīvojuši, bet par viņiem pēdas vēsturē nav palikušas. Aicinām joprojām ikvienu sekot tiem 29 641 enciklopēdijas līdzrakstītājiem. Šobrīd jau ir vairāk nekā 61 miljons lapu ar iespēju veikt ierakstus 11 valodās. No katra likteņstāsta līdz nācijas vēsturei. Stāstiet par savējiem, par vēsturi, kas veidojas ap katru. Rakstām vēsturi kopā!