Aivars Borovkovs: – Ikviens totalitārs režīms kā pašu pirmo nepieciešamo darbu veic nācijas kolektīvās atmiņas dzēšanu. Tāpēc mūsu uzdevums ir – šo atmiņu saglabāt pēc iespējas efektīvāk. Kuri vēsturnieki visos laikos rakstījuši vēsturi? Lielākoties tie, kuri ir varai pietuvināti un valdošajai kārtībai lojāli. Pat ne ļaunu domu vadīti, viņi kaut kādus vēstures faktus pieklusina, bet citus – tieši otrādi – pastiprina. Viņu pieraksts un stāstījums vienmēr būs subjektīvs. Tas ir tikai un vienīgi loģiski. Taču ir tā: jo vairāk būs subjektīvu atmiņu, jo objektīvāka veidosies vēsturiskā kopbilde. Turklāt tā veidosies divos griezumos – cilvēka personiskās atmiņas un kolektīvā atmiņa.
Tāpēc mēs aicinām: ikviens likteņstāsts ir svarīgs, šie stāsti jāpieraksta. Gan no rietumu latviešiem, gan no austrumu latviešiem, gan tiem, kuri ir šeit uz vietas. Tā, piemēram, Krievijā mēs sadarbojamies ar cilvēkiem, kuriem ir saglabājusies pieeja arhīviem, tostarp ir tādi, kuri sākuši auditēt šāvēju atskaites. Tāds un tāds šāvējs ir nošāvis tādus un tādus konkrētus cilvēkus konkrētā datumā. Liels ir baltiešu sektors. Daudziem ir latviski uzvārdi.
Runa ir par 30. gadiem?
Jā, 30. gadu otrā puse, kad cilvēku atšaušana bija kā sociālistiskā darba sacensība ar plānu un papildus izsniegtām kvotām. Nenormāls laiks, ko grūti ar prātu aptvert. Atklājas, ka par daudziem nošautajiem Latvijā nemaz nav zināms. Tas nozīmē, ka nav kaut kas kārtībā ar arhīviem vai arī šie cilvēki ir nonākuši Krievijā ārpus represijām. Liels emigrācijas vilnis bija ap 1905. gadu, pēc tam – Pirmā pasaules kara laikā, ap 1914. gadu. Ir ļoti daudz individuālo vēstures pētnieku, un mēs aicinām – rakstiet mūsu enciklopēdijā vai vismaz dalieties. Mēs esam atvērti ikvienam. Rakstiet. Cilvēki, par kuriem ir ieraksti mūsu “timenote.info”, parādās un paliek pasaules kontekstā.
Ikvienā arhīvā un digitālajā enciklopēdijā – arī tevis un Ainara veidotajā – var iegrimt uz ilgu laiku…
Vēsturiskās atmiņas nav tikai spainis ar asarām. Vēsture var būt interesanta un ļoti smeķīga. Viena no lielākajām atklāsmēm kontekstā ir, ka viss uz pasaules ir sasodīti tuvs un saistīts. Iespējams, mūsu senči, radinieki vai pat mēs paši esam kādu notikumu liecinieki vai pat dalībnieki.
Un tā, piemēram, ir viens stāsts, ko pētu jau ilgi. Varbūt ir dzirdēts par Robertu Maksvelu – viņš bija viens no lielākajiem un ietekmīgākaiem preses magnātiem pasaulē. Pēc 1991. gada augusta puča, kad Maskavā pa logiem sāka krist cilvēki, kuri bijuši tuvumā PSKP naudas pārvaldīšanai, Maksvels jūrā izvēlās no savas lepnās jahtas un noslīka. Arī Maksvels bija viens no tiem, kuri pārvaldīja PSKP finanšu līdzekļus. Pēc tā laika ASV dolāru pirktspējas 600 miljoni bija ievērojama naudas summa. Kaut kur dienestu gaiteņos runāja, ka, iespējams, “Sofitel” viesnīcu tīkls ir veidots par PSKP naudu, bet tik dziļi es vēl neesmu aizracies.
Savukārt Maksvels ir atslēgas persona stāstam ar nosaukumu “Profjumo skandāls”. Taču tad jāsāk ar Staļina laiku. Bija tāds Žeņa Ivanovs, viņš draudzējās ar Staļina dēlu Vasiliju. Izskatīgais un gudrais Žeņa nokļuva GRU skolā un vēlāk kļuva par tā dēvēto piesegdiplomātu, nonāca Londonā kā GRU rezidents Lielbritānijā, Rietumu specdienestu vidē gūstot iesauku “sarkanais Džeimss Bonds”.
Tas ir viens zars. Cita atzara sākumā atrodam britu aristokrātus un viņu izklaides pēckara gados, kuri 1947. gadā pēckara Londonā nodibināja tā dēvēto Ceturtdienas klubu, kur aristokrātu un tiem pietuvinātu aprindu vīriešiem bija iespēja pulcēties, iedzert viskiju, uzspēlēt biljardu, uzpīpēt cigārus… Princis Filips kā īsts hedonists, kuram, kā atrodam laikabiedru atmiņās, bija visai garlaicīgs Vindzoras pils uzliktais dzīvesveids un stīvums, bija šī kluba sirds un dvēsele. Laikabiedri viņu atceras kā īstu dzīves baudītāju un arī pleiboju. Kā meitenes mēdza teikt: grēka vērts vīrietis…
Uz to visu attiecas tēma par 50. gadu vidu, kad pasaule emocionāli atradās augšējā punktā: karš ir beidzies, visi ir laimīgi. Londonā parādījās pirmās rokgrupas, pirmie rokmūzikas andergraundklubi, pirmās meitenes – tusētājas un mērķtiecīgas grūpijas (neviens viņas nenosodīja, bet uzskatīja par tādām, kurām ir paveicies), pirmie narkotiku lietotāji, tirgotāji un dīleri… Ceturtdienas kluba džentlmeņi nolēma “atšķaidīt” rutīnas pelēcību, uz tikšanās reizēm pieaicinot augstākās klases meitenes.
Pamazām jautrība un izpriecas Ceturtdienas klubā sāka pārvērsties par kārtīgām orģijām, kas turklāt tika dokumentētas, proti, gan fotografētas, gan filmētas. Tas notika ar kluba biedru ziņu, jo foto un filmēšana deva papildu asumiņu.
Pēc noteikumiem katrs kluba biedrs varēja ņemt līdzi kādu viesi, un viens no tiem bija Žeņa Ivanovs, kuram iespēju kļūt par viesi deva viņa čoms – karaliskās ģimenes ārsts Stīvens Vords, kurš atver vēl kādu blakus pētniecības virzienu, kas Rietumu sabiedrībai kā pirmais zināmais dziednieks parādīja alternatīvo ājurvēdisko medicīnu ar akupresūrām, akupunkūrām un citiem Austrumos apgūtiem smalkumiem. Starp viņa klientiem bija ne tikai karaliskā, bet arī Čērčila ģimene, Frenks Sinatra, Gandijs, Volstrītas baņķieri, šovbiznesa zvaigznes, izsmalcināti intelektuāļi un citas pazīstamas tā laika ietekmīgas personas…
Vords nodrošināja Ceturtdienas kluba kompāniju ar skaistumu, starp kurām bija divas favorītmeitenes Kristīne Kīlere un Mariella Novotnija. Kristīne dzīvoja pie Stīvena. Savukārt viņai bija vēl divi pielūdzēji – muzikanti, no kuriem viens bija arī narkodīleris. Viņš, greizsirdības pārņemts, sašāva Stīvena dzīvokļa durvis. Ieradoties policijai un veicot apskati, tika atrasta kaudze ar fototgrāfijām ar daudziem nepazīstamiem dibeniem, toties ar pazīstamām sejām…
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu