Nezināma autora novērojumi.
Šis nezināmā autora raksts parādījās interneta mājaslapā Ukrainians.today. Tas ir jūsu uzmanības vērts.
“…Šodien es vēršos tieši pie vecākiem, jo runa būs par to, kā izjust patiesu mīlestību pret bērniem viņu “sliktās” uzvedības brīžos, un ko tas rezultātā sniegs. Ņemiet vērā, tas ir ļoti svarīgi!
Man ir jāatzīst, ka pēc rakstura es nekad neesmu īpaši izjutusi tieksmi jūsmot par bērniem kā par “dabas parādību”. Tāpēc es ļoti labi saprotu vecākus, kuri “jūk prātā” no bērnu nīdēšanas vai uzmākšanās, nogurst no savu bērnu neuzmanības vai aizmāršības, nevar mierīgi skatīties uz savu atvašu neorganizētību un nekārtību.
Bet, par laimi, man vienmēr ir bijis redzams arī kas cits, un tas ir, ka no katra bērna var gaidīt tikai to, kas viņš attiecīgajā brīdī ir, un nevis to, ko no viņa gaida apkārtējie. Vēlaties izmainīt bērna uzvedību – izmainiet to, ko viņš jūt, domā, prot. Bet, kā to izdarīt, ja viņa “nepilnīgā” uzvedība kaitina vecākus?
Pat pie dzīvniekiem tādā stāvoklī nedrīkst iet – nekāda dresēšana nesanāks! Kur gan vēl runāt par audzināšanu! Šeit arī noderēs mani padomi.
Reiz tumšā rudens vakarā es autobusa pieturā gaidīju savu pusaudzi-meitu pēc skeiteru tusiņa pilsētas centrā. Bija mitrs un vējains, manas skaistules telefons klusēja (tā mēdz notikt), es ar nepacietību skatījos katra mikroautobusa salonā un mazpamazām sāku vārīties. Es domāju:
-Viņa vispār nenovērtē manu īpašo attieksmi pret sevi! Kurai meitenei vēl šajā vecumā ļautu līdz vēlam vakaram blandīties apkārt (man meita izceļas visās jomās, komunicē ar daudz vecākiem puišiem)?! Viņa vēl arī uzdrošinās kavēties!
Galvā sāka rasties apvainojoši monologi (o, to es protu). Pēc tam es sāku apdomāt, ko audzināšanas nolūkos varētu viņai liegt (atriebes plāni). Man prātā ienāca daudzi citi manas nenovērtējamās audzināšanas gadījumi utt. (Tas viss notika 10 minūšu laikā). Un te es sev uzdevu vienkāršu jautājumu, kas ļoti palīdz atgriezties esošajā brīdī:”Ko es patlaban jūtu?”
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu