– Niknumu!
Bērns kavē. Varbūt kaut kas ir noticis? Tas nozīmē, ka viņai patlaban ir īpaši svarīgi justies par sevi pārliecinātai, aizsargātai (mūsu iekšējais stāvoklis rada apkārtējās darbības faktus), un ko es viņai no savas mātes sirds sūtu šajā brīdī?
– Sitienu zem jostasvietas!
Mātes trauksme un dusmas VIENMĒR bērnam atņem spēku! Un es sapratu, ka uzvedos stereotipiski un muļķīgi. Ja gribu, lai viņa ātrāk atgrieztos mājās, nav svarīgi, vai tas ir bērns, vai pieaugušais, vajag viņam sūtīt mīlestību un prieku, un nevis dusmas un aizkaitinājumu!
To izdarīt ir ļoti vienkārši: vajag atcerēties vai iedomāties cilvēku LAIMĪGU! Ar visiem vizualizācijas sīkumiem, ar prieka sajūtu par viņu un pateicību par viņas esamību tavā dzīvē.
Es tūlīt pat, bez jebkādiem spriedelējumiem, ķeros klāt vizualizācijai: ieraudzīju savu skaisto meitu uz skolas skatuves pēc viņas komandas uzvaras intelektuālā konkursā, papildināja šo lietu ar “kadriem” no akvaparka, dzimšanas dienas kūkas griešanu un…tūlīt ieraudzīju savu meitiņu, kas izbrāžas no mikroautobusa ar priekpilniem saucieniem: “Mūsējie uzvarēja!” Es atviegloti nopūtos, mēs stipri apskāvāmies un devāmies mājās.
Pa ceļam es tīksminājos par meitu, viņas spīdīgajām acīm, gaišajām matu cirtām, klausījos sacensību sīkumus, bet pati domāju, ka vajag kaut kā pievērst viņas uzmanību tam faktam, ka viņa nokavēja. Bet ne uz šī prieka rēķina – tā būtu cūcība, un mans niknums jau bija izgaisis.
Turklāt es pavisam acīmredzami sapratu, ka viņai mans “augstsirdīgais” žests ar atļauju palikt ilgāk, vien liecina par manu saprātīgumu, un nevis “brīvības liegšanu” (las, starp citu mūsdienu bērniem ir tipiski – viņi visu uztver kā pašsaprotamu, un nekaunīgi rēķinās ar kaut ko vairāk).
Tāpēc es viņai vienkārši izstāstīju par to, kāda metamorfoze notika ar mani pieturā, kā es no aizkaitinātas mammas pārvērtos par sargeņģeli, un kā viss lieliski beidzās.
Ziniet, ko mana meita atbildēja?
-Bet mammu, tu esi varone! Ar tādu “noslogotu” prātu tu mani tomēr saprati. Es tev esmu ļoti pateicīga un centīšos tevi vairāk nesatraukt.
Kopš tā laika ir pagājuši divi gadi, un man patiešām netika vairs doti iemesli satraukumam – meita vienmēr bija ar mani “uz sakariem”. Kad mainās vienas puses iekšējais stāvoklis, neizbēgami mainās arī otras puses uzvedība!
Ja tipiskas konfliktsituācijas brīdī (no bērnu histērijas līdz strīdiem ar pusaudzi) vecāki spēj domās atcerēties savu bērnu laimīgu un pašus priecīgus – tad konflikts neizveidosies.
Sev negaidot jūs ieraudzīsiet situāciju no otras puses, un kompromiss radīsies pats no sevis! Tas strādā visdažādākajās situācijās, jebkurā vecumā”.
Vai jūs piekrītat autorei?
avots: lifter.world