Mani sauc Kate, es ar daudziem saviem vienaudžiem gāju uz bērnu namu un palīdzēju šīs mājas darbiniekiem aprūpēt mazuļus. Bet mammai es neko nestāstīju, citādi viņa varētu man to aizliegt.
Pieaugušie mums stāsta, ka mēs, tagadējie jaunieši, esam ne ļoti labi, bet es gribu teikt, ka tā nav taisnība. Jā, starp mums ir dažādi, bet lielākoties visi ir labi. Mani draugi nedzer alu uz soliņa, bet mazuļu patversmē ar bērniem spēlē.
Bērnu namā ir zēns Māris un meitene Santa, viņi ir dvīņi. Es nezinu, kāpēc, bet uzreiz viņiem esmu pieķērusies, bet viņi pieķērās man. Kad es ierados, viņi spēlējās tikai ar mani, bez manis viņi pat negribēja ēst.
Pēdējā reize, man pat vajadzēja tur palikt mazliet ilgāk, nekā parasti.
Māris un Santa mani nelaida vaļā, visu laiku raudāja, bet man izdevās ar viņiem vienoties, ka rīt, es atkal ieradīšos pie viņiem un viņi nomierinājās.
Mamma domāja, ka es pastaigājos ar draugiem, bet es viņai neko neteicu, baidījos, ka viņa man aizliegs nodarboties ar brīvprātīgo darbu.
Un reiz māte man pateica, ka viņu izsauc uz steidzamu operāciju (viņa ir ārste), un man deva norādi, lai es izmācos un eju gulēt.
Bet, tiklīdz mamma bija prom, es devos uz bērnu namu, lai pavadītu laiku ar saviem jauniegūtiem draugiem. Tur bija ātrā palīdzība. Izrādās, ka Mārim bija lauzta roka, bet Santai, kāja, un viņi tika aizvesti uz to slimnīcu, kurā strādāja mana mamma.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu