Jau nākamajā dienā pēc stundām es devos apciemot mazuļus, viņi bija ļoti priecīgi mani redzēt. Es viņus pabaroju, citādi viņi atteicās no ēdiena. Viņiem slimnīcā bija bailīgi un vientuļi. Es nolēmu palikt un nolikt viņus pie miera, kad palātā ienāca mana māte. Es pat nedzirdēju, kā viņa ienāca, viņa tikai stāvēja un vēroja, kā es viņiem lasu pasaku, un kā viņi iemieg.
Kad bērni aizmiga, es ieraudzīju savu mammu durvīs. Un tad es viņai pateicu, ka mēs ar draugiem esam paņēmuši šefību par bērnu namu mūsu apkaimē.
Viņa mani apskāva un teica, ka viņa domāja, ka es vienkārši eju kopā ar draugiem pastaigāties, bet es esmu īsts cilvēks…
Pēc diviem mēnešiem Māris un Santa dzīvoja pie mums mājās. Mamma bija noformējusi aizbildnību, un viņi man kļuva par brāli un māsu.
Laiks pagāja ātri, Māris un Santa jau beidza skolu un iestājās medicīnas institūtā, un viņi kļuva par ārstiem, tāpat kā mana mamma, mums ir ļoti draudzīga ģimene.
Es esmu precējusies, man ir divi brīnišķīgi bērni, kurus es ļoti mīlu.
Bet mans vīrs un viņa vecāki, tiklīdz uzzinājām, ka mans brālis un māsa, adoptētie bērni, sāka pret manu mammu izturēties ar vēl lielāku siltumu un maigumu.
Jo ne katrs cilvēks ir gatavs ņemt bērnus no bērnunama, tam jābūt ļoti drosmīgam cilvēkam.
Tādam kā mūsu mamma.
avots: fishka100.ru