Kādā nomaļā Latvijas ciematā notika neparasts atgadījums. Vietējie jau kādu laiku bija pamanījuši, ka no pamestās mājas naktīs atskan dīvainas skaņas, kas līdzinājās raudoša bērna vai gaudojoša dzīvnieka balsīm.
Beidzot iedzīvotāji saņēmās un nolēma kopā ar vietējo policiju izpētīt, kas īsti notiek šajā noslēpumainajā vietā.
— Māri, — ierunājās ciemata iedzīvotāja Maija, uzrunājot policistu, — paliec šeit, kamēr kaimiņu puikas salasīs ābolus no pamestā dārza.
— Bet māja taču ir tukša, ļauj bērniem ēst, lai var atpūsties, — atbildēja Māris.
— Tos ābolus varētu pārdot tirgū, lai tie neiet zudumā, — Maija piebilda, tūlīt saprotot, ka ir pateikusi vairāk, nekā vajadzēja.
Policists pasmaidīja. Viņš labi zināja, ka Maija parasti lasa šos ābolus un pārdod tirgū, lai nopelnītu iztiku.
— Tad jūs rūpējaties, lai tie patiešām nonāk tirgū? — viņš jautāja.
— Kā tu vari to apgalvot? Tie āboli taču nevienam nepieder, un es pat plānoju lūgt vīru izveidot celiņu uz dārzu, lai bērni nesabojātu augļus. Tie ir īpaši āboli.
— Labi, izveidojiet celiņu, bet es vakarā noteikti pārbaudīšu situāciju, — stingri noteica Māris.
Vecmāmuļa Maija, izskrējusi no iecirkņa, apņēmīgi devās prom. Viņa bija gatava aizstāvēt dārzu un pierādīt savu taisnību.
Māris bija godprātīgs cilvēks, kuru ciema ļaudis cienīja par viņa atbildības sajūtu. Viņš vienmēr centās rīkoties pēc labākās sirdsapziņas.
Viņa sirds piederēja meitenei vārdā Terēze, un abi plānoja kopīgu nākotni. Tomēr ne visiem tas patika – Terēzes labākā draudzene Natālija bija apņēmības pilna izjaukt šo savienību, tāpēc viņa izdomāja viltīgu plānu.
Natālija uzaicināja Māri pie sevis, lūdzot palīdzēt pārvietot smagu kasti. Sākumā viss šķita pavisam nevainīgi, taču drīz vien viņa piedāvāja vīna glāzi. Tad vēl vienu. Un vēl vienu… Līdz Māris, neapzinoties, cik daudz jau iedzēris, piekrita palikt vēl mazliet ilgāk.
Rīts sākās ar satrauktiem kliedzieniem un šokētiem Natālijas vecāku skatieniem. Māris pamodās apmulsis, nesaprotot, kas īsti noticis. Viss šķita kā ļauns murgs, taču realitāte bija vēl nežēlīgāka – Terēze uzzināja par notikušo un, neko neskaidrojot, atstāja viņu uz visiem laikiem.
Šis incidents ātri pārvērtās par skandālu, kas smagi skāra Māra dzīvi un viņa attiecības. Viņš zināja – tā bija Natālijas rūpīgi izplānota viltība. Bet bija jau par vēlu.
Tikmēr Terēze, dziļi ievainota un vīlusies, nolēma sākt dzīvi no jauna un pārcēlās uz pilsētu. Viņas dzīvē ienāca jauns vīrietis, kurš drīz vien saņēma iespēju pievienoties prestižam dienestam. Viņš ar apņēmību gatavojās jaunajiem izaicinājumiem, kamēr Māris palika iesprostots sāpēs un nesaprašanā par notikušo.
Māris, sajūtu un bezcerības pārņemts, centās atgūt līdzsvaru un sakārtot savu dzīvi. Viņa māte Zaiga, ar asarām acīs, centās dēlu atturēt no nepārdomātiem lēmumiem, taču zināja – tikai viņš pats spēs atrast savu ceļu.
Pēc deviņiem gadiem Māris atgriezās dzimtajā ciematā. Viņa māte ar prieku sagaidīja dēlu mājās – sveiku un veselu, taču dzīves pieredzes bagātu un mainītu. Atgriežoties, Māris uzzināja, kas noticis ar viņa kādreizējo mīlestību Terēzi un kāds liktenis piemeklējis Natāliju, kura reiz bija sarīkojusi liktenīgo intrigu.
Kā pavasarī apstrādāt jāņogu un upeņu krūmus pret kaitēkļiem – 5 pārbaudītas metodes
Tagad jau pieaugusi sieviete, Natālija bija izveidojusi ģimeni – apprecējusies un laidusi pasaulē divus bērnus. Arī Terēze bija sākusi jaunu dzīvi pilsētā, kļuvusi par divu bērnu māti un uzcēlusi sev citu pasauli, prom no sāpīgās pagātnes.
Kad Mārim piedāvāja kļūt par rajona likumsargu, viņš pieņēma šo iespēju. Abiem – gan viņam, gan Terēzei – bija jāatrod savs miers un jēga jaunajās dzīves realitātēs.
Tajā pašā vakarā Māris nolēma apmeklēt vecmāmuļas Maijas māju, lai pārbaudītu veco taciņu un parūpētos par pamesto īpašumu, kas reiz piederējis Terēzes vecākiem. Ilgus gadus māja bija stāvējusi tukša, taču ābeļdārzs joprojām vilināja ciema bērnus ar sulīgajiem augļiem.
Taču drīz vien notika tas, ko negaidīja pilnīgi neviens ciema ļaudis…
Lasi raksta turpinājumu nākošajā lapā
