Regulāri apsekojot ēku, Māris pārliecinājās, ka tur nerodas nekārtības vai ugunsbīstamība. Viņš zināja, ka kaimiņu bērni bieži nāk lasīt ābolus, un gribēja, lai viņi to dara droši.
Tuvojoties mājai, Māris pamanīja vectēvu Mārtiņu, kurš, rūpīgi strādādams, pļāva zāli.
— Sveiks, vectēv Mārtiņ! Kā sokas ar pļaušanu? — Māris sirsnīgi uzsauca.
— Sveiks, Māri! Vecmāmuļa Maija teica, ka nāksi, tāpēc jau laikus sāku pļaut, — smaidot atbildēja vectēvs Mārtiņš.
Nākamajā rītā Māris sāka savu dienu, šķirojot dokumentus un sakārtojot ziņojumus, kas prasīja uzmanību. Viņš vēlējās nodrošināt, lai pamestā ēka paliktu droša un kārtībā, lai ciemata iedzīvotāji varētu dzīvot mierā, bez raizēm par kādiem negaidītiem notikumiem.
Pēkšņi iecirknī iebrāzās vecmāmuļa Maija un vectēvs Mārtiņš – abi acīmredzami satraukti un izbijušies. Aiz viņiem sekoja Māra māte Zaiga, kas turēja dēla aizmirsto telefonu un izskatījās satraukta.
— Kas noticis? — Māris nekavējoties jautāja, pamanījis viņu nemieru.
— Pamestajā mājā kaut kas notiek! Naktī dzirdējām gan bērna raudas, gan dzīvnieka vaidus. Baidījāmies tur iet, — izsaucās Maija, aiz satraukuma gandrīz trīcot.
— Sākumā domāju, ka Maija pārspīlē, bet, tā kā nevarēju aizmigt, nolēmu pats pārbaudīt. Viss šķita mierīgi, un jau biju gatavs doties prom, kad pēkšņi izdzirdēju dīvainas skaņas – it kā kāds vaidētu vai gaudotu. Man sirds sastinga, un es metos prom, — vectēvs Mārtiņš nedaudz kaunīgi atzinās.
Māris uzreiz saprata, ka situācija jāizmeklē. Viņš, Maija, Mārtiņš un Zaiga nolēma doties uz pamesto māju. Jau pie ieejas viņus pārņēma nepatīkama sajūta – gaisā virmoja savāda spriedze, un no iekšienes atskanēja dīvainas skaņas.
Vīra mīļākā zupa – brīnums nevis ēdiens: to saka visi, kas to izmēģina un to ir viegli pagatavot
Sajuzdams, ka situācija var izvērsties neparedzami, Māris paņēma līdzi steku. Tuvojoties mājai, skaņas kļuva arvien skaidrākas un biedējošākas.
Neraugoties uz bailēm, viņi nolēma iet iekšā un noskaidrot, kas notiek. Māris ar piesardzību piegāja pie durvīm un, sajūtot, ka tās jau ir pavērtas, mēģināja sagatavoties jebkam – no kāda bezpajumtnieka līdz pat iespējamām spoku parādībām.
Pēkšņi no mājas atskanēja skaļš vaids, kam sekoja bērna balsis. Māris, mirkli nevilcinoties, strauji atvēra durvis un metās iekšā…
Māra priekšā pavērās sirdi plosošs skats – uz aukstās grīdas gulēja apmēram desmit gadus veca meitenīte ar pārsietu kāju, bet viņai blakus, cieši sakņupis, sēdēja mazs zēns, apmēram sešu vai septiņu gadu vecs. Viņa acis bija pielijušas asarām, un trīcošā balsī viņš nočukstēja:
— Mums ir bail…
Māris mirkli apmulsa, taču ātri atguvās un maigi, bet pārliecinoši sacīja:
— Nebaidieties, mēs esam šeit, lai jums palīdzētu.
Viņš piesardzīgi pietuvojās meitenei un rūpīgi pārbaudīja viņas kāju – situācija izskatījās nopietna. Bērni bija izsalkuši un acīmredzami pārcietuši smagus brīžus.
— Kāds, lūdzu, izsauciet palīdzību! Un atnesiet bērniem kaut ko ēdamu, — Māris uzrunāja apkārtējos, kas jau bija sākuši pulcēties pie mājas.
Viņš uzmanīgi pacēla meiteni un pārnesa uz veco, putekļaino dīvānu. Tiklīdz viņa tika nolikta, mazais zēns tūlīt pat apsēdās blakus, cieši satverdams viņas roku. Apkārtējie ciema iedzīvotāji skatījās uz bērniem ar līdzjūtību un klusi šņukstēja.
Māris pieliecās pie zēna un maigi jautāja:
— Kā tevi sauc?
— Pauls, — viņš atbildēja, knapi sadzirdami.
Māris juta, ka šī situācija prasa ne tikai ātru rīcību, bet arī izpratni un iejūtību. Viņš dziļi ievilka elpu un turpināja:
— Un kā sauc meiteni?
— Tā ir mana māsa… Nellija, — Pauls klusi sacīja, cieši skatīdamies uz viņu.
Māris pieglauda pieri, apzinoties, ka viņam ātri jāsaprot, kas īsti noticis.
— Kā jūs šeit nokļuvāt? — viņš jautāja, dziļi ieskatoties zēna nobijušajās acīs.
Mazais Pauls, cieši satvēris māsas roku, klusināti sāka stāstīt:
— Mūsu mamma lika mums šeit paslēpties. Tētis nonāca lielos parādos, spēlējot kārtis, un prasīja no mammas naudu, lai tos atdotu. Kad viņa atteicās, viņš sāka kļūt dusmīgs… radās problēmas. Tad kādu nakti mamma teica, lai bēgam. Viņa iedeva mums šo vēstuli un sacīja, lai ejam pie jums…
Mazais zēns norija kamolu kaklā un turpināja:
— Pārkāpjot pāri žogam, Nellija savainoja kāju. Mēs divas dienas maldījāmies, bet viņai kļuva arvien sliktāk…
Paula stāstītais lika Mārim sažņaugt rokas dūrēs. Bērniem steidzami vajadzēja palīdzību un drošu patvērumu.
— Mēs atnācām, jo mamma teica, ka jūs esat labi cilvēki un varat mums palīdzēt… — klusi piebilda Nellija, viņas balss trīcēja starp pateicību un izbailēm.
Māris pieliecās tuvāk un maigi pajautāja:
— Nellija, kā sauc jūsu mammu?
Ieberiet griķus savās kurpēs. Šī metode tiek nodota no paaudzes paaudzē.
Meitene, cīnoties ar asarām, klusi izdvesa:
— Viņas vārds ir… Terēze.
Tobrīd Māris sajuta, it kā zeme zem viņa kājām būtu sakustējusies. Ap viņu sanākušie ciema iedzīvotāji izbrīnā saskatījās.
— Skatieties, cik Nellija ir līdzīga Mārim! — kāds iesaucās.
Zaiga, viņa māte, acis pielējās asarām. Bez vārdiem viņa apskāva meiteni, it kā būtu gaidījusi šo brīdi visu mūžu.
Drebošām rokām Māris atvēra vēstuli. Tajā Terēze lūdza parūpēties par bērniem, jo viņas vīrs visu ģimenes īpašumu bija nospēlējis un kļuvis vardarbīgs. Bet pats satricinošākais atklājums bija vēstules pēdējās rindās – Nellija bija viņa meita.
Māris cieši aizvēra acis, ļaujot realitātei viņu pārņemt. Tad, nevilcinoties ne mirkli, viņš paņēma abus bērnus un aizveda uz savām mājām. Viņiem katram tika sagatavota sava istaba – vieta, kur beidzot justies droši.
Māris cieši paskatījās Nellijai acīs un maigi sacīja:
— Tu un Pauls esat drošībā, bet mums jāpalīdz arī jūsu mammai. Es zinu, ka tas nav viegli, bet man vajag, lai tu pastāsti visu par jūsu dzīvi kopā ar viņas vīru.
Nellija, cieši satvērusi brāļa roku, pamazām sāka atklāt sāpīgos notikumus, kas bija notikuši viņu ģimenē. Māris uzmanīgi klausījās, un viņa apņēmība tikai auga – viņš neļaus, lai netaisnība paliek nesodīta.
Nākamajā dienā viņš devās uz pilsētu. Ar neatlaidību un stingru pārliecību viņš sameklēja Terēzes vīru un nodeva viņu policijas rokās, apsūdzot par pastrādātajiem noziegumiem. Šis bija taisnīguma brīdis, un Māris bija gatavs cīnīties līdz galam, lai aizsargātu Terēzi un bērnus.
Vakarā viņš atgriezās mājās, un līdz ar viņu durvju priekšā stāvēja nogurusi, bet joprojām skaista Terēze. Viņas acīs bija ilgas un pateicība.
Tiklīdz Pauls un Nellija viņu ieraudzīja, abi bērni metās viņai pretī, cieši apskaujot. Asaras plūda gan bērniem, gan mātei, gan tiem, kas skatījās šo mirkli no malas.
Terēze pacēla skatienu uz Māri un, asarām līstot, klusi sacīja:
— Piedod man, Māri… Ja vien tu vari. Manis dēļ tev bija tik daudz ciešanu…
Māris uz mirkli klusēja, tad lēnām pastiepa roku un cieši viņu apskāva.
— Pagātni mēs vairs nevaram mainīt, bet mēs varam izvēlēties, ko darīt tālāk, — viņš atbildēja.
Vakariņu laikā Māris visus pārsteidza ar negaidītu paziņojumu.
— Mēs visi pieļaujam kļūdas. Es arī. Bet tagad gribu labot to, ko reiz pazaudēju.
Telpā iestājās pilnīgs klusums. Tad Māris piecēlās, paskatījās Terēzei acīs un, pirms kāds vēl paspēja saprast, kas notiek, viņš nokrita ceļos viņas priekšā. No kabatas viņš izņēma nelielu, bet sirds dziļumos nozīmīgu gredzenu.
— Terēze… vai tu kļūsi par manu sievu?
Terēze aizturēja elpu. Pār viņas seju pārskrēja emociju vilnis – pārsteigums, laime, mīlestība.
— JĀ! — viņa iesaucās, nekavējoties metoties Mārim apkārt kaklam.
Ciemata iedzīvotāji, kas bija liecinieki šim brīdim, ar sajūsmu un aizkustinājumu aplaudēja. Dzīve bija viņus aizvedusi pa sāpīgu ceļu, bet tagad viņiem bija otra iespēja – sākums jaunai, kopīgai nākotnei.
