“Es jau sen gribēju tev kaut ko pastāstīt, Līga,” Sandra Daņilovna iesāka bez ievada. – Vai tev nešķiet, ka ej par tālu?
Ko? — Līga bija pārsteigta, izmisīgi pārdomājot pēdējās dienas. Kur viņa varēja paslīdēt un kaut ko nepareizi izdarīt?
“Nedomājiet, ka mans dēls uzturēs jūsu bērnu no pirmās laulības, viņš nav savējais,” augstprātīgi nomurmināja Sandra Daņilovna, iztaisnojot ažūra salveti uz galda.
“Bet mēs ar Sašu jau visu bijām pārrunājuši, kad nolēmām precēties,” Līga mēģināja runāt mierīgi, lai gan iekšā viss virmoja sašutumā.
Viņi to apsprieda! – vīramāte nicinoši savilka lūpas. – Saša ir laipna un maiga. Jūs izmantojāt šo iespēju. Viņa pieķērās tam ar savu bērnu.
Sandra Daņilovna, nedarīsim to.
Nē, darīsim tā! – pārtrauca vīramāte. — Divus gadus klusēju. Pietiekami! Es nesaprotu, kā jūs no viņa saņemat naudu par savu Kostju. Vai nu mūzikas skola, vai pasniedzēji, vai jauns dators. Visas kārtīgas meitenes precas jaunībā, nevis 40 gados, lai savaldzinātu svešus vīrus. Un tu?
Līga lēnām piecēlās no galda. Viņi sēdēja vīramātes dzīvokļa virtuvē, kur apstājās tikai uz piecām minūtēm, lai paņemtu mapi ar dokumentiem, kurus Saša bija aizmirsusi. Šīs piecas minūtes izvērtās pusstundas spīdzināšanā.
“Es strādāju,” Līga klusi teica. — Lielāko daļu izdevumu dēlam sedzu pati.
Viņa strādā! – Sandra Daņilovna satvēra roku. — Vai būt par mūzikas skolotāju ir darbs? Pennies! Vai jūs zināt, kāpēc Saša vēl nav paaugstināta amatā? Tā kā visa tava enerģija nonāk bērnā, karjerai neatliek laika!
Gaitenī noskanēja atslēga. Saša, kas devās lejā uz mašīnu pēc telefona, atgriezās.
“Mammu, tētis man lūdza atgādināt par jūsu medikamentiem,” viņš teica, ieskatīdamies virtuvē. Un viņš sastinga, novērtējot saspringto atmosfēru: “Kas notika?”
“Nekas, dēls,” Sandra Daņilovna uzreiz mainīja savu toni. “Mēs ar Līgu tikai runājām par tevi.” Par to, cik smagi tu strādā.
“Saš, mums jāiet,” Līga paņēma mapi no galda. – Kostja drīz atgriezīsies no skolas.
Mājupceļā viņi klusēja. Saša vairākas reizes satraukts paskatījās uz sievu, taču neuzdrošinājās uzsākt sarunu. Un Līga domāja par to, kā viss ir mainījies šajos divos gados.
Kad viņi pirmo reizi sāka satikties, Sandra Daņilovna bija pieklājīga. Viņa aicināja mani ciemos, interesējās par Sandras darbu mūzikas skolā, pat strādāja ar Kostju – lasīja grāmatas, palīdzēja nodarbībās. “Cik brīnišķīgu vīramāti es saņēmu,” toreiz priecājās Sandra.
Pirmie zvani skanēja pirms kāzām.
Pirmie mājieni par neapmierinātību parādījās mēnesi pirms kāzām. Sandra Daņilovna pēkšņi sāka vest ciemos savu draugu un savu neprecēto meitu. Garā, staltā Veronika strādāja par ekonomisti bankā un, pēc viņas vīramātes domām, “būtu lieliski piemērota Sašenkai”.
“Dēls, padomā uzmanīgi,” sacīja Sandra Daņilovna. — Apprecēties vajag lēni, gudri. Veronika ir no labas ģimenes, viņai ir savs dzīvoklis, un viņai ir prestižs darbs.
Bet Saša bija nelokāms:
Mammu, es mīlu Līgu. Precējamies pēc mēneša, viss jau izlemts.
Jā, kāda mīlestība trīsdesmit piecu gadu vecumā! – Sandra Daņilovna bija sašutusi. – Šeit jums ir jādomā, nevis jālemj ar sirdi. Kāpēc jums ir vajadzīga šī sieviete ar piekabi? Tu esi jauna, skaista, daudzsološa.
Apdraudēts:
“Es nodošu dzīvokli savai brāļameitai, ja jūs neatstāsit šo šķirto personu.”
Es pat dažreiz raudāju. Es satvēru savu sirdi. Bet bez rezultātiem.
Kāzas notika pieticīgi, bez diženuma. Sandra Daņilovna svētkos demonstratīvi lēja asaras:
Eh, šīs nav tādas kāzas, kuras es tev gribēju, dēls.
Pirmais laulības gads pagāja salīdzinoši mierīgi. Līga strādāja mūzikas skolā, Kostja priecājās par saviem panākumiem, Sašu nopietni interesēja uzņēmuma attīstības programma – viņš gatavoja nodaļas reorganizācijas projektu.
Sandra Daņilovna reizi nedēļā parādījās ar pīrāgiem, rūpīgi apskatīja dzīvokli, taču neizteica acīmredzamu neapmierinātību. Tikai laiku pa laikam viņa izmeta indīgas piezīmes:
– Sašenka ir zaudējusi svaru. Vakarā jāgatavo ēst, nevis jāpaliek vēlu mūzikas skolā.
Līga centās nepievērst uzmanību. Viņa atcerējās, kā pirms gada desmit gadus vecais Kostja pirmo reizi sazvanīja Sašu par tēti. Viņi atgriezās no vasarnīcas, Saša visu dienu pavadīja, mācot zēnam naglas āmurēt un dēli plānot. Noguris un laimīgs Kostja aizmiga aizmugurējā sēdeklī un pirms tam teica: “Tēt, paldies par šodienu.”
Tad Sašas rokas uz stūres trīcēja. Un vakarā viņš atzinās Līgai:
“Es nekad nedomāju, ka būt tēvam ir tik… tik svarīgi.”
Taču pēdējie mēneši ir kļuvuši arvien grūtāki. Šķita, ka Sandra Daņilovna grasījās iznīcināt viņu ģimeni. Viņa parādījās pēkšņi, nezvanot, sāka sarunas par to, ka “dažām sievietēm vajag tikai naudu”, un deva mājienus par nevienlīdzīgu laulību.
Īpaši dedzīga vīramāte bija tad, kad Sašas nebija mājās. Viņa varēja stundām ilgi stāstīt par to, kā “draugiem viņas žēl – dēls apprecēja šķirtu ar bērnu”, kā “visas kārtīgas meitenes apprecas jaunībā un ne jau četrdesmit gadu vecumā savaldzina citu vīrus”.
“Man ir trīsdesmit astoņi, nevis četrdesmit,” Līga laboja.
Vai ir atšķirība? – Sandra Daņilovna piemiedza aci. “Manai Sašai ir tikai trīsdesmit pieci gadi, labākajā vecumā. Es varētu izveidot savu ģimeni no nulles, radīt savus bērnus.”
Šodienas saruna virtuvē bija pēdējais piliens. Līga iegāja dzīvoklī un izmeta somu gaitenī. Saša stutēja apkārt:
Roma, kāpēc tu klusē? Ko mamma teica?
Vai tu nesaproti? “Līga asi pievērsās savam vīram. – Vai tu neredzi, kas notiek?
“Es saprotu,” Saša smagi nopūtās. – Mamma ar saviem principiem…
Principi? “Līga pakratīja galvu. “Viņa jūs nostāda pret Kostju un mani.” Metodiski, dienu no dienas. Šodien viņa teica, ka es atņemu no jums naudu.
Muļķības! – Saša viņam pamāja ar roku. – Tu strādā…
Jā, es strādāju. Un es strādāšu. Bet ne par to ir runa. Viņa neliksies mierā, kamēr neiznīcinās mūsu ģimeni.
Gaitenī noskanēja slēdzene – Kostja bija atgriezusies no skolas. Līga steidzīgi noslaucīja acis: “Parunāsim vēlāk.”
Vakarā, kad Kostja jau gulēja, viņi sēdēja virtuvē. Saša grozīja krūzi rokās:
Es parunāšu ar viņu. Es runāšu nopietni.
Par ko? Ka viņa kļūdās? “Līga rūgti pasmaidīja. – Tas ir bezjēdzīgi. Viņa domā, ka glābj tevi. No manis, no Kostjas, no nepareizas dzīves.
Tu pārspīlē…
– Vai tā ir taisnība? Vai vari godīgi teikt, ka vismaz reizi šajos divos gados viņa Kostju sauca par savu mazdēlu? Tikai vienu reizi?
Saša klusēja. Un Līga turpināja:
“Viņa ierodas mūsu mājā un izliekas, ka Kostja neeksistē.” Nekad nejautā, kā viņam klājas vai kas jauns. Vai pamanījāt, ka pēdējo reizi, kad es jums un tavam tēvam atnesu dāvanas divdesmit trešajā februārī, Kostja neko nesaņēma?
Es viņu nopirkšu…
Runa nav par dāvanu! “Līga pacēla balsi un uzreiz bailīgi atskatījās uz durvīm. – Tas ir attieksmes jautājums. Viņa liek saprast, ka Kostja ir svešinieks. Nav ģimenes loceklis.
Nākamajā dienā Saša kavējās darbā, sagatavojot projekta prezentāciju vadībai. Līga sēdēja pie rakstāmgalda un pārbaudīja savu audzēkņu klades, kad atskanēja durvju zvans. Sandra Daņilovna stāvēja uz sliekšņa:
Vai Saša ir mājās?
Nē, viņš ir darbā.
“Žēl,” vīramāte iegāja dzīvoklī. – Es gribēju ar viņu parunāt. Nu, labi, arī ar jums ir par ko parunāt.
Līga klusi atgriezās pie galda. Sandra Daņilovna apmetās krēslā:
“Iespējams, es vakar izteicos nedaudz skarbi.” Bet jūs saprotat, es uztraucos par savu dēlu. Viņš ir mans vienīgais. Mēs ar tēvu visu izdarījām viņa vietā, iedevām viņam izglītību, nopirkām dzīvokli. Ko tu viņam vari dot?
Mīlestība. Rūpes. Ģimene.
Ģimene? – Sandra Daņilovna savilkās. – Kāda ir šī ģimene – ar kāda cita bērnu? Tagad, ja tikai tev būtu savi bērni…
Šeit ir pārveidotais teksts:
– Kostja Sašam nav sveša.
Tagad ne svešinieks, bet tad? Kad viņu bērni piedzimst, viņi sāks meklēt savu tēvu. Visi tā dara.
“Ne viss,” Līga diez vai spēja apvaldīt aizkaitinājumu. – Kostjai ir tēvs – Saša.
Ak, neesi smieklīgs! – Līga salika rokas. – Kāds viņš ir par tēvu? Tēvs ir tas, kurš viņu izaudzināja no šūpuļa. Kas te notiek? Auklīte ir bez maksas svešam bērnam.
Tajā brīdī Kostjas istabas durvis nedaudz pavērās. Zēns stāvēja uz sliekšņa – bāls, ar sakostu lūpu.
Kostja! – Līga pielēca. – Tu esi nomodā?
“Es izgāju ārā padzert ūdeni,” viņš nomurmināja un metās atpakaļ istabā.
“Redzi,” Līga triumfējoši paziņoja. – Patiesība man sāpina acis.
“Ej prom,” Līga klusi teica. – Nekavējoties aiziet.
Ko?
Ej prom! “Līga gandrīz kliedza. – Ej ārā no manas mājas!
Kad aiz vīramātes aizcirtās durvis, Līga metās pie dēla. Kostja gulēja ar seju pret sienu:
Mammu, vai viņa teica patiesību? Par savu īsto tēvu?
Nē, mīļā, tā nav taisnība. Saša tevi mīl. Jūs zināt.
Kāpēc tad viņa māte mani ienīst?
Līga apskāva dēlu un piespieda viņu sev klāt:
Viņa neienīst. Viņa vienkārši… nesaprot. Viņš vēl nesaprot.
Kad Saša atgriezās, Kostja jau gulēja. Līga pastāstīja vīram par vīramātes apciemojumu un noklausīto sarunu.
“Tas ir,” Saša trieca ar dūri pret galdu. “Rīt es apmeklēšu savu māti.” Lai viņš te pat neparādās, kamēr neiemācīsies cienīt manu ģimeni.
“Pagaidi,” Līga pieskārās viņa rokai. – Padomāsim par to. Varbūt ir vērts pārcelties?
Kur?
Izīrēsim dzīvokli. Ne šajā jomā. Tavu mammu redzēsim retāk, kaislības norims.
“Nē,” Saša pakratīja galvu. – Tas nav risinājums. Bēgšana no problēmas tikai pasliktinās situāciju. Es ar viņu parunāšu rīt.
Bet nākamajā dienā notika kas negaidīts. Saša atgriezās no darba neparasti agri un neparasti satraukti:
Līga , tu neticēsi! Mani paaugstina amatā! Iecelts nodaļas vadītājs!
– Vai tā ir taisnība? “Līga metās apskaut savu vīru. – Tas ir brīnišķīgi!
“Pagaidi minūti,” Saša atrāvās. – Tas vēl nav viss. Man piedāvā iestāties direktoru padomē. Saproti? Tas ir pavisam cits algu līmenis, citas iespējas.
Man ir liels prieks par tevi!
“Mums,” Saša laboja. – Tagad mēs varam nopirkt jaunu dzīvokli. Liels, labā rajonā. Kostjai ir atsevišķa telpa ar kabinetu mācībām. Un šis… Līga , varbūt mums būs bērniņš?
Viņš apstājās, pamanījis, kā mainījās viņa sievas seja:
Kas noticis?
Saša, vai esi pārliecināts, ka tagad ir īstais brīdis? Tāda ir situācija ar tavu mammu…
Kā ar mammu? – Viņš sarauca pieri. – Kāpēc viņa vispār ir šeit?
– Neskatoties uz to, ka viņa noteikti sāks salīdzināt bērnus. Kostja viņai jau ir sveša, un tad parādās mazdēls…
Klau, man tas ir apnicis! — Saša aizkaitināti sabučoja matus. – Kāpēc katra saruna pievēršas mammai? Es neiejaucos tavās attiecībās ar vecākiem!
– Tāpēc, ka mani vecāki nemēģina iznīcināt mūsu ģimeni!
Viņi nekad iepriekš nebija strīdējušies par Sašas māti. Viņi strīdējās, jā, bet viņi nestrīdējās. Un tad šķita, ka tas pārsprāga:
Varbūt tu pats visu pārspīlē? – Saša staigāja pa virtuvi. – Mamma ir vecā skola, viņai vajag laiku, lai pierastu.
“Viņai ar diviem gadiem nepietiek?”
— Vai esat daudz darījis, lai ar viņu atrastu kopīgu valodu?
Es? “Līga sašutumā noelsās. – Vai, jūsuprāt, man vajadzētu viņai lūgt, lai viņa mīl manu bērnu?
Mūsu bērns! – Saša iesaucās.
Jā? Vai nevēlaties par to pastāstīt savai mammai?
Ārdurvis dauzījās – Kostja atgriezās no skolas. Viņi apklusa, bet zēns acīmredzot kaut ko juta. Viņš nomurmināja “sveiks” un ieslēdzās savā istabā.
– Vai tā mēs dzīvosim? – Līga klusi jautāja. – Izlikties, ka viss ir kārtībā, kamēr māte tevi vērš pret mums?
“Izbeidz,” Saša nogurusi teica. – Es iešu pie mammas. Tieši tagad.
Saša vēlu vakarā atgriezās no mātes. Līga jau bija nolikusi Kostju gulēt un sēdēja virtuvē un bez prāta šķirstīja žurnālu. Vīrs izskatījās noraizējies:
Tieši tad atklājās nepatīkamās detaļas, kuras negaidīja neviens…
Lasi raksta turpinājumu nākošajā lapā
