Vecums ir neizbēgams, taču tā gaita lielā mērā ir atkarīga no mums pašiem.
Mēs varam ietekmēt novecošanās procesu, paātrinot vai palēninot to atkarībā no mūsu domāšanas veida, paradumiem un dzīvesstila. Paskatīsimies uz dažiem aspektiem, kas to nosaka.
1. Likteņa pārbaudījumi un izaicinājumi
Smags stress, ko rada tuvinieku zaudējums, traumas vai citi traģiski notikumi, būtiski ietekmē cilvēka fizisko un emocionālo stāvokli. Dažreiz cilvēks var novecot burtiski 20 gadu laikā pēc vienas nakts, ko nosaka ārkārtējs stress.
“Skumjas, tāpat kā rudens sals, maigi skar dzīvības spēkus un aizskaras to dzīvotspēju.”
2. Novecošana pēc izvēles
Tomēr ir cilvēki, kas zemapziņā pieņem novecošanu kā nenovēršamu procesu un programmē sevi uz to. Viņi var teikt: “Manā vecumā tas vairs nav iespējams…” vai “Ko vēl var gaidīt manā vecumā?” Šādi uzskati kļūst par pašpiepildošu pravietojumu un liek cilvēkam novecot ātrāk nekā patiesībā ir.
Skaties, ir daudz dzīvespriecīgu, dzīvotspējīgu cilvēku, kuri ir vecāki par 70 gadiem un joprojām ir aktīvi gan fiziski, gan garīgi. Tas ir vienkārši – tas ir viņu apzināts izvēles rezultāts.
3. Novecošana pēc izvēles
Daži cilvēki, zemapziņā, paši pieņem novecošanu kā nenovēršamu procesu, uzskatot to par dabiski nenovēršamu. Viņi var sacīt: “Manā vecumā tas vairs nav iespējams…” vai “Ko es vēl varu sagaidīt savā vecumā?” Šādi uzskati kļūst par pašpiepildošu pravietojumu, liekot cilvēkam novecot pirms laika.
Tomēr ir daudzi dzīvespriecīgi un aktīvi cilvēki, kuri ir vecāki par 70 gadiem. Tas ir viņu apzināta izvēle.
4. Nogurums un apātija
Pastāvīga noguruma sajūta, intereses trūkums par dzīvi un iekšējās motivācijas zudums bieži vien ir depresijas un priekšlaicīgas novecošanas pazīmes. Kā teicis Viktors Igo: “Nekas nav tik nogurdinošs kā dzīve bez mērķa.” Patiesais nogurums rodas no vienmuļības un jēgas trūkuma.
5. “Es jau esmu pārdzīvojis savu lietderību”
Regulāri atkārtojot tādas frāzes kā “Es esmu vecs, man vairs nav nozīmes,” var kļūt par kaitīgu ieradumu, kas izsmeļ dzīves spēku. F. M. Dostojevskis brīdināja: “Sargieties no drūmiem cilvēkiem, kuri ir zaudējuši savu dvēseli.”
6. Neprātīga uzkrāšana
Apsēstība ar lietu uzkrāšanu bieži vien liecina par bailēm no nākotnes un vēlmi iegūt drošību. Taču tas ir tikai kontroles ilūzija, nevis jaunības pazīme. Kā rakstījis Markuss Aurēlijs: “Tas, kas uzkrāts pāri cilvēka vajadzībām, kļūst par nastu.”
Lao Tzu, lielais gudrais, teica: “Dzīves vieglumu nosaka nevis lietu skaits, bet brīvība no nevajadzīgas bagāžas.”
Vecāki cilvēki bieži uzkrāj priekšmetus, kuriem nav reālas vērtības vai lietošanas nepieciešamības, piemēram, vecus žurnālus, avīzes, traukus, apģērbus un citus niekus. Viņu mājas kļūst pārblīvētas, un īpašnieks izjūt neloģisku pieķeršanos šīm lietām.
Pat acīmredzami nevajadzīgas, salauztas vai bojātas lietas tiek glabātas gadiem ilgi, jo cilvēks nevar no tām šķirties. Pastāv patoloģiska vēlme saglabāt visu. Vecās lietas nes sev līdzi īpašu “vecuma smaku”, kas burtiski caurstrāvo visu apkārtējo.
7. Nolaidība pret izskatu
Nepievēršanās uzmanībai savai ārējai izskatam un nevērība pret sevi bieži vien ir saistīta ar iekšēju apātiju un intereses zudumu par dzīvi. Pašapkalpošanās nav egoisms, bet gan rūpes par savu veselību un laimi.
Mūsu izskats atspoguļo mūsu iekšējo stāvokli. Kad cilvēks sāk nolaist savu ārējo izskatu, šķiet, ka viņš zaudē interesi par dzīvi un zemapziņā “padodas” pirms laika.
Vai esat pamanījuši, ka daudzi vecāki cilvēki pārtrauc rūpēties par sevi, sakot, ka tas viss ir tikai vecums? Viņi it kā uzskata, ka vairs nav nepieciešams būt pievilcīgiem, ka tas nav svarīgi.
Bieži vien vecākā paaudze atsakās no ikdienas dušas, matu ķemmēšanas un higiēnas ievērošanas. Viņi valkā vecas, saburzītas drēbes, necenšoties tās atjaunot, un izturas vienaldzīgi pret savu izskatu, kas grauj viņu pašcieņu.
8. Atteikšanās no vaļaspriekiem un izklaides
Ja mēs atsakāmies no vaļaspriekiem, draugu tikšanām un aktivitātēm, kas mums patīk, dzīve zaudē savu dzīvotspēju, krāsas un nozīmi. Kā teicis kāds gudrais: “Ja mēs pārstājām augt un mācīties, mēs sākam novecot.”
9. Aizraušanās ar citu dzīvi
Pārmērīga aizraušanās ar citu cilvēku dzīvēm, kas kaitē pašam, norāda uz iekšēju tukšumu un neapmierinātību ar savu dzīvi. Dzīve paiet garām, kamēr mēs koncentrējamies uz citu dzīvi.
Vecāki cilvēki bieži ir tik aizrautīgi par savu jau pieaugušo bērnu un mazbērnu dzīvi, ka, kad pēdējie vairs nav tik atkarīgi no viņiem, dzīves jēga šķiet pazudusi.
Pārlieku liela interese par citu cilvēku, slavenību vai paziņu dzīvi ir līdzīga laika izšķērdēšanai. “Citu dzīves vērošana ir vissliktākā jūsu pašu izšķērdēšana.”
Jaunība nav tikai skaitlis pasē, bet arī prāta stāvoklis.
“Lielākā mācība dzīvē ir iemācīties novērtēt un mīlēt savu dzīvi, neskatoties uz tās grūtībām un izaicinājumiem.”
