Bērni ir ļoti uzmanīgi klausītāji; viņi ne tikai uztver vārdus, bet arī uztver intonāciju, sejas izteiksmes, emocijas un zemtekstu. Vecāku frāzes, kas izrunātas steigā vai aizkaitināti, var atstāt dziļas pēdas bērna prātā.
Paskaidrosim, no kādām frāzēm vajadzētu izvairīties, lai saglabātu uzticību ģimenei.
“Man nav laika” = “Tu esi mazsvarīgs”
Kad bērns dzird, ka jums nav laika, viņam var šķist, ka viņa vajadzībām nav nozīmes. Pat īsa saruna vai apskāviens var kaut ko mainīt. Ir svarīgi būt ne tikai fiziski klātesošam, bet arī emocionāli pieejamam.
“Neraudi” = “Tavām emocijām nav nozīmes”
Asaru aizliegšana māca bērnam apspiest emocijas, nevis tās piedzīvot. Tas iznīcina spēju veidot patiesu dialogu. Labāk ir teikt: “Es redzu, ka tu esi bēdīgs. Parunāsim par to.” Tā bērns mācās uzticēties un dalīties jūtās.
“Netraucē mani” = “Tu mani traucē”
Kad bērns tiek atstumts, viņam var šķist, ka viņa klātbūtne ir nevēlama. Pat ja esi aizņemts, saki: “Dod man 10 minūtes, un es būšu tavs.” Tas parāda, ka viņš ir svarīgs un viņa vajadzības netiek ignorētas.
“Tu esi vēl mazs, neko nesaproti” = “Tavs viedoklis nav svarīgs”
Šādi vārdi sabojā bērna pārliecību un vēlmi dalīties. Tā vietā jums vajadzētu pajautāt viņa viedokli un noklausīties līdz galam. Bērnam ir tiesības uz balsi, un tas ceļ viņa pašcieņu.
“Neizdomā” = “Es tev neticu”
Kad bērns kaut ko stāsta, pat fantāzijām ir nozīme. Labāk saki: “Interesanti! Kā tu to iedomājies?” Tas palīdz uzturēt uzticamas attiecības un attīstīt iztēli.
“Tu esi man pievīlis” = “Es nepieņemu tevi tādu, kāds tu esi”
Šādas frāzes grauj iekšējo drošību. Bērns sāk baidīties no kļūdām, lai nezaudētu vecāku mīlestību. Labāk ir teikt: “Man ir skumji par notikušo, bet es joprojām tevi mīlu.”
“Tagad nav tam īstais laiks” = “Tavas bažas nav svarīgas”
Dažkārt bērnu vienkārši vajag uzklausīt – bez sprieduma un padoma. Pat dažas minūtes sirsnīgas klausīšanās var būtiski mainīt. Uzticība dzimst uzmanības mirklī.
“Kāpēc tu nevari būt kā citi?” = “Tev ar mani nepietiek”
Salīdzinājums ar citiem devalvē bērna individualitāti. Viņš zaudē ticību sev un pārstāj tiekties pēc attīstības. Labāk izcelt stiprās puses un veicināt izaugsmi.
“Es visu daru tavā labā” = “Tu man esi parādā”
Šī frāze liek bērnam justies vainīgam, nevis pateicīgam. Viņš sāk domāt, ka viņa mīlestība nav dāvana, bet gan pienākums.
