Viņš atveda pie sevis dzīvot veco māti. “Viņa tagad ir laimīga, bet man viss ir tā apnicis, ka negribas iet mājās.”

…esmu pieaudzis vīrietis, kurš atbild par sevi. Viņa ir stingri pārliecināta, ka es joprojām esmu bērns. Es vairākkārt mēģināju ar viņu par to runāt, lūdzu mainīt attieksmi pret mani un ņemt vērā manu viedokli, bet viņa pat nevēlas mani klausīties.

Esmu jau tik nogurusi no viņas pārlieku vēlmes mani pasargāt, ka viņas palikšana pie manis man kļūst par īstu sodu. Patiesībā man ir daudz jāupurē, lai viņa turpinātu palikt ar mani. Man ļoti žēl, ka sapratnes vietā man rodas šāda attieksme. Varbūt man vajadzētu būt iecietīgākam pret viņu, jo viņa ir mana mamma, bet visam ir robeža. Man šķiet, ka drīz pienāks diena, kad mani nervi padosies un es viņu vedīšu uz pansionātu.

Nesen savās pārdomās dalījos ar kolēģiem darbā, taču viņi mani pat neatbalstīja, bet, tieši otrādi, sāka pārmest, ka esmu pārāk stingrs un neobjektīvs pret mammu. Tomēr uzskatu, ka vecumdienās cilvēki iegūst gudrību un viņiem ir lojālāka attieksme pret visu nekā jaunībā.

Mani pārsteidz, ka viņa uzvedas tā, it kā es šajā dzīvē būtu pieredzējis vairāk nekā viņa. Taču esmu pārliecināts, ka uz piekāpšanos var rēķināties tikai bērni, kuri vēl neko nesaprot, nevis pieaugušie.

Lasi arī: Esiet īpaši piesardzīgi šajās četrās grūtākajās dienās līdz marta beigām – dažus gaida pozitīvas pārmaiņas, bet citus…

Bet mana māte ir pieaugusi sieviete, pēc izglītības skolotāja. Es nesaprotu, kur ir pazudusi viņas takta izjūta vai pat parasta pieklājība.

Tagad esmu pārliecināts, ka, vedot pie sevis mammu, izdarīju nepiedodamu stulbumu, jo tagad nezinu, cik ilgi vēl varēšu izturēt viņas blēņas.