Šuvu gultas pārvalkus, kurus pēcāk gludināju no abām pusēm. Taisīju filca zaķīšus un gatavoju lečo mērces.
Devos uz dekupāžas kursiem un iemācījos sālīt skumbrijas. Notievēju, izdegu, centos kļūt par ideālu mājsaimnieci, novedot sevi upura lomā.
To dienu es atceros tā, it kā tas būtu noticis tikko. Pienāca pirmā novembra sestdiena, ārā lija lietus, kas līdzinājās pelēcīgi zaļganai tējai, virtuvē jau no rīta dega gaisma.
Viņš dzēra pienu un ar tramīgu skatienu vēroja, kā es sagriežu sieru, auksto teļa gaļu un tomātus. Viņš man trīs reizes atkārtoja, ka dzers tikai pienu, nevēlas nekādas sviestmaizes. Es lecos viņam pretī un ar dusmām mazgāju virtuves dēlīti. Viņš beidzot neizturēja:
“Klausies, man nevajag kalponi, kas pasniegtu piecas dažādas maltītes, apkalpotu mani, sterilizētu aiz manis traukus un tualeti. Mēs neesam viens otram kā vergi, arī visa dzīve neesam – mēs esam tikai daļa no tās. Laimīgā kārtā mēs satikāmies, iemīlējāmies un apprecējāmies.
Mēs esam vietā, kur mums abiem ir labi. Viss pārējais – tas ir personīgi. Tādēļ neliec manas priekšrocības augstāk par savējām un neiedzen mani šādā veidā stūrī. Nevajag būt labākai vai sliktākai – vienkārši esi tu pati. Esi tā sieviete, kuru es iemīlēju. Vieglu, pilnu ar entuziasmu un vēlmi virzīties uz priekšu. Pašlaik tu izšķīsti manī un pārvērties par ēnu.”
Viņš iemeta glāzi izlietnē un devās uz sporta zāli. Es paliku stāvam virtuves vidū, cenšoties sagremot viņa sacīto.
Es ar visiem saviem spēkiem apriju kamolu un valdīju asaras, izmetu ārā kārtaino mīklu, liku mierā pārvalkus un iebāzu čemodānā dekoratīvos spilvenus. Nomazgājos, piezvanīju angļu valodas skolotājai un atvēru failu ar nepabeigto stāstu.
Kopš tā laika es vairs neesmu mājsaimniece, neesmu mežģīņu meistare, kā arī neesmu menedžeris lodveida vārstu pārdošanā. Nekalpoju, necenšos izdabāt un neko nepierādu. Kopš tā laika esmu vienkārši es pati.