“Katram cilvēkam ir liktenis, tas ir, mūsu dvēseles individuālais ceļš, mūsu liktenis, kura dēļ mēs nākam šajā pasaulē,” piebilst Azālija.
Viņa norāda, ka lielākā daļa cilvēku nevar atrast savu likteni, jo gandrīz katrs cilvēks ir savijies pat vairāk nekā ar viena senča likteni, cilvēks ir “spiests” izdzīvot kāda cita pieredzi, labot kāda cita kļūdas, pabeigt kāda cita darbus.
Ne tikai vārds ietekmē likteni
“Neapšaubāmi, ne tikai caur vārdu veidojas likteņu savijums bērnā, bet lieta ir arī senču likumu darbībā. Ja dzimtā ir “izslēgti” cilvēki, bērns var ieņemt viņu vietu. Piemēram, vecmāmiņa nevēlas atcerēties sava bērna tēvu, dzērāju un ļaundari, viņa viņu izsvītro no savas dzīves un no klana. Tad var gadīties, ka viņas dzimušais mazdēls kļūs līdzīgs savam vectēvam. Viņš tiek piesaistīts vectēvam, lai caur sevi atjaunotu viņu senču sistēmā. Tā darbojas piederības likums,” skaidro Azālija.
Viņa norāda, ka viss, ko mēs noliedzam, atgriežas pie mums ar lielāku spēku.
“Tātad mazbērns izpaudīs “izslēgtā” vectēva īpašības, kamēr vecmāmiņa viņu nepieņems un nepiedos, vai arī kamēr kāds no klana neveic “atbrīvošanu” šajā jautājumā, šī klana uzvedības atkārtošanās turpināsies,” piebilst Azālija.