Notikumi no vienas ģimenes, kas ieskicē, cik ļoti manta un mantkārība var izmainīt cilvēku, vai arī parādīt viņa patieso dabu.
– Marta, vai esi pārliecināta, ka Ziemassvētku vakarā vēlies doties pie vecākiem? – Viesturs pienāca pie sievas un noglāstīja viņas apaļo vēderu. – Galu galā tur būs tava tante, ar kuru tev ir, maigi izsakoties, ne pārāk labas attiecības. Kāpēc tu par viņu satraucies?
– Es neuztraucos par tanti Taņu, – sieviete pamāja ar roku. – Viņa ļoti labi zina manu nostāju attiecībā uz Brenguļu vasarnīcu. Ilgi pirms došanās viņsaulē, vecmāmiņa teica: kurš par mani rūpēsies, tam es pārrakstīšu vasarnīcu un dzīvokli. Gan mana māte, gan tante Taņa atteicās rūpēties par vecmāmiņu. Kādas pretenzijas man tagad pret viņām var būt?
– Tev taisnība, bet tu taču pazīsti savu tanti, vai ne?
– Neaizpildi savu galvu ar šīm muļķībām, – Marta atkal atkārtoja. – Ko man tagad darīt… viņas dēļ neapmeklētu savus vecākus? Ziemassvētku vakars ir ģimenes svētki. Pirms bērns piedzimst, es vēlos to nosvinēt kopā ar radiniekiem. Tā nav neviena vaina, ka mana tante ir tik ļaunprātīga.
– Nu, kā vēlies, – atsmaidīja Viesturs. Viņš juta, ka tā ir slikta ideja, taču vīrietis negrasījās iebilst grūtniecei sievai.
25. decembra vaakrā jaunais pāris saģērbās un devās uz vecāku mājām, lai apciemotu viņus. Tiklīdz viņi pārkāpa mājas slieksni, viņus uzreiz sagaidīja tante.
– Ak, mīlnieki ir ieradušies, – pārgalvīgā sieviete nepatīkami pasmaidīja. – Marta, tu esi tik apaļa. Kad es biju stāvoklī, biju slaida līdz pat devītajam mēnesim. Tikai vēders bija izspiedies, bet mana seja, rokas un kājas bija tievas. Bet tu droši vien nemaz neuzraugi savu uzturu.
Lasi arī: Pāvels Globa nosaucis Zvaigžņu zīmes, kurām janvāra beigās gaidāma liela finansiālā veiksme
Šāda radinieka netaktiska piezīme Viesturs sadusmoja.
Viņš paskatījās uz tanti un pazobojās: – Marta un tik skaista, bet tev gan derētu nomest svaru.
Tante neatbildēja, viņa aizvainojās un aizgāja. Taču Marta nolēma nepievērst uzmanību šai provokatīvajai uzvedībai. Viņa koncentrējās uz komunikāciju ar pārējiem radiniekiem.
Pēc dāvanu pasniegšanas viens otram viesi apsēdās pie galda un sāka svinēt svētkus. Tante Taņa ēda un dzēra visvairāk. Kad grāds trāpīja pa galvu, viņa pārtrauca īso klusēšanu un nolēma nopietni aprunāties ar savu brāļadēlu.
Tajā brīdī Marta un Viesturs atradās virtuvē. Viņi palīdzēja mātei mazgāt traukus.
– Nu, Martuksīt?! – skaļi iesaucās tante, ienākot virtuvē. Viņa labi zināja, ka Marta ienīda, ja viņu tā sauca. Bet tāda bija visa ideja. – Kā tev klājas? Kā norit grūtniecība?
– Viss ir labi, – jaunā sieviete atbildēja īsi.
– Un ko jūs esat nolēmusi par vasarnīcu? – Tante Taņa uzdeva gaidīto jautājumu. – Vai jūs jau esat visu sakārtojusi pati?
– Jā, pagājušajā nedēļā mēs sakaŗtojām dokumentus par māju un dzīvokli, – Marta paskatījās uz vīru un tad uz māti. Katrīnai nepatika, kad māsa ierosināja šo tēmu. Taču, lai ar viņu nesarunātos, viņa labprātāk neiesaistījās šādās sarunās.
– Un ko? – Tatjana nepacietīgi jautāja. – Kad tu man pārrakstīsi māju?
– Kāpēc man būtu jāpārraksta māja tev? – Marta pārsteigti paskatījās uz radinieci.
– Tāpēc, ka es tur dzīvoju jau ilgu laiku. Jūs taču negrasāties mani izlikt, vai ne?
– Kāpēc jūs par to nedomājāt, kad jūsu mātei bija vajadzīga aprūpe? Vecmāmiņa uzreiz pateica, ka mājiņa nonāks pie kāda, kurš par viņu rūpēsies. Vai atceries, ko tu viņai teici? Tu teici, ka māja tev nav vajadzīga, tāpēc tu negrasies rūpēties par savu māti.
– Man toreiz tā nebija vajadzīga. Tagad es izīrēju savu dzīvokli, un man vairs nav, kur iet. Un kāpēc tev vispār vajag šo vasarnīcu? Jūs ar Viesturs tik un tā esat bez rokām. Jūs tur augļus un dārzeņus neaudzēsiet. Kāpēc tev vajadzīgs šis zemes gabals?
– Nē, mēs neplānojam tur arties, – apstiprināja Marta, – bet arī šis īpašums maksā naudu.
– Un? Vai jūs domājat, ka no šīs būdas jūs iegūsiet daudz naudas? Tā ir veca, un zemes gabals ir neliels. Es tev saku, pārraksti māju uz mani. Un es to sakopšu un aicināšu ciemos tavus vecākus.
– Es nezinu, – teica Marta. Viņa patiešām negribēja nodarboties ar vasarnīcu, kas atradās dažus kilometrus no pilsētas. Šajā sakarā jaunā sieviete pārdomāja, vai viņai nevajadzētu uzrakstīt dāvanu uz kādu radinieku? Viņa pārāk uztraucās par māju un negribēja to pamest.
– Tu padomā par to, – uzstāja tante. – Un vispār man šķiet, ka tev vajadzētu uzdāvināt dzīvokli mums ar Katrīnu. Pusi man, pusi viņai. Tas būtu godīgi. Galu galā tas piederēja mūsu mātei.
– Nē! – atteica Marta. – Par vasarnīcu es vēl esmu gatava domāt. Bet nevajag taču pārcensties! Jums ir savs īpašums, un jūsu vecākiem arī. Bet mēs ar Viesturs īrējam dzīvokli. Tagad mēs pabeigsim remontu vecmāmiņas dzīvoklī un tad pārcelsimies. Pat nerunā vairs ar mani par to!
– Vau! – tante neapmierināti iesaucās. Viņai nepatika radinieces tonis. – Tu tā runā! Tas nemaz nav tavs dzīvoklis, bet gan mūsu mātes. Tu to dabūji tikai tāpēc, ka pāris gadus mainīji viņai autiņbiksītes.
Un mēs visu mūžu esam bijušas ar viņu. Vai tu zini, cik slikts raksturs bija tavai vecmāmiņai? Tava māte un es esam pelnījuši šo dzīvokli!
– Mana vecmāmiņa bija vislabākā sieviete pasaulē! – Marta iestājās par savu mīļoto vecmāmiņu. – Un tu ar viņu nekad nesadraudzējies, jo tev bija slikts raksturs!
Tad Sieviete dusmāszidarīja ko tādu, kas visu mainīja
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
