Pulss bija, taču vājš. Vīrietis, vecumā ap 35 gadiem, liels asins zudums. Ievainojums vēdera rajonā. Viens no mediķiem atvēra zāļu koferīti, paņēma zāles, ātri apsēja brūci, otrs sagatavoja injekcijas un injicēja medikamentus cietušajam. Suns turpināja sēdēt klusu.
Ap to laiku jau apkārt bija savākušies diezgan daudz cilvēku, taču neviens neriskēja pieiet tuvāk – suņa dēļ.
Viens no mediķiem devās pēc nestuvēm. Viņi uzmanīgi uzcēla cietušo uz tām un iecēla ātrās palīdzības mašīnā. Bet ko darīt ar suni? Līdzi to ņemt nevarēja. Suns uz viņiem lūkojās. Ko darīt?
Ātrā palīdzība devās ceļā, bet suns… turpināja skriet līdzi. Līdz slimnīcai nebija tuvs ceļš, visu ceļu suns atpalika, tomēr skrēja, skrēja, skrēja. Pirms slimnīcas teritorijas mašīna apstājās pie barjeras un teica apsargam:
– Mašīnā ir ievainots vīrietis. Tas ir viņa suns.
– Es saprotu, bet ko man darīt? Viņš ieraugot suni apmulsa un teica – “sēdēt”! Un suns patiešām apsēdās gaidīt pie barjeras un ar skatienu pavadīja mašīnu, kas iebrauca teritorijā.
Apmēram pēc stundas suns apgūlās tuvāk sētai, tālāk no braucamās daļas. Apsargs skatījās uz suni, un nelikās, ka suns ir gatavs kaut kur doties prom…
Pienāca rīts, suns joprojām gulēja turpat. Apsargiem mainījās maiņa. Iepriekšējais savam kolēģim izskaidroja situāciju. Un jaunais apsargs teica:
Lasi arī: Viena no latviešu populārākajām dziedātājām nāk klajā ar skaistiem jaunumiem – viņa ir trešā bērniņa gaidībās
– Es aiziešu, uzzināšu, kas ar vīrieti. Varbūt tā mēs situāciju noskaidrosim. Jā, un atnesīšu sunim kaut ko ēdamu.
– Nebaro viņu te! Lai viņš guļ!
Suns uzmanīgi paskatījās uz abiem apsargiem un turpināja gulēt. Pagāja aptuveni 40 minūtes. Apsargs, kurš bija aizgājis uz slimnīcu, atgriezās.
– Nu, ko? Kas ir ar vīrieti?
– Viņš izoperēts. Atrodas reanimācijā. Saka, ka stāvoklis vidējs. Un re, šo to atradu ēdnīcā – kotlete, cīsiņi….
Tomēr suns turpināja gulēt un pat atnestie cīsiņi tam nelikās pienācīgs iemesls, lai izkustētos no vietas.
– Nu, kā gribi…
Suns lēnām piecēlās, piegāja pie apsarga atnestās ūdens bļodiņas un mazliet padzēra ūdeni.
Pagāja nedēļa. Vīrietis no reanimācijas tika atvests uz palātu. Un lēnītēm sāka atveseļoties. Pajautāt par suni viņš nezināja, kam. Un tas viņu beidza nost.
Taču kādu dienu slimnīcas palātā ienāca apsargs.
– Sveiki, es esmu šīs slimnīcas apsargs. Kurš no jums ir Aleksejs?
– Es esmu….
– Vai tas bija jūsu suns?
– Kāpēc bija? Vai kaut kas ir slikts noticis?
– Piedodiet, es ne tā izteicos. Viņš ir, ar suni viss ir kārtībā. Viņš visu laiku guļ pie slimnīcas iebrauktuves. Tiesa, tagad atgājis mazliet tālāk, bet ir turpat. Mēs viņu mazliet barojam.
Aleksejs aizvēra acis un sāka raudāt.
– Vai! Vai tas nav jūsu suns?
– Ir, ir! Tā ir mana Alma! Mēs kopā dienējām. Viņa ir apmācīta, ļoti gudra.
– Jā, to mēs jau sapratām – smaidīja apsargs.
– Varu es jums kaut ko palūgt? Iedodiet man salveti.
Apsargs iedeva salveti. Aleksejs ar to notīrīja rokas, seju. Ielika salveti maisiņā un teica, lai to aiznes sunim un iedod paostīt.
Apsargs aiznesa paciņu ar salvetēm pie suņa, nolika zemē. Alma ilgi, ilgi ostīja salvetes. Pēc tam apgūtās tām virsū un turpināja gaidīt.
Pēcvārds. Alma sagaidīja savu saimnieku. Bija tik daudz prieka un arī asaru! Stāsta morāle – īsti draugi viens otru nepamet. Un arī cilvēki, kas ir labi saimnieki, nekad nepamet savus suņus, kad viņu dzīvē iestājies grūtāks laiks.
* P.S. Stāsts balstīts ir reāliem notikumiem!
[…] Suns turpināja gulēt pie vārtiem un gaidīja saimnieku! Vienu dienu, divas, trīs… Bet beig… […]