Tomēr liktenim bija laiks veikt korekcijas Sarmītes dzīvē. Viņas vīrs devās mūžībā. Skaistie augļi no loga pazuda, jo pietrūka vīra algas un pensijas…
Sarmīte vakarā aizkarus aizvilka, jo modes lietu vairs nebija: skandināvu virtuve vēl stāvēja, bet kaimiņiem jau tik daudzus gadus bija modernāki komplekti, viesistabā siena vairs nebija tāda pati, un paklājs bija izgājis no modes. Viņas jaunākā meita apprecējās otrreiz un aizbrauca, atstājot vecmāmiņu ar mazmeitu – studenti.
Sākās problēmas
Un tad vecmāmiņu piemeklēja nopietnas ves***as problēmas. Taču viņa atveseļojās, un palīdzība tika izsaukta laikus. Viņas runa bija atjaunojusies, taču kājas nebija pārāk labas.
Viņa kustējās ar grūtībām un neizgāja ārā no dzīvokļa. Un viņas meitas viņu izved ārā, tās nāk nedēļas nogalēs pēc kārtas. Sarmīte sēdēja uz soliņa kopā ar meitu un nelaipni lūkojās uz tiem, kas ienāca ieejā. Viņi viņu sveicina, bet viņa griež degunu… vecā sieviete kļuva vēl nelaipnāka. Darba dienās, kā izrādījās, meitas vecmāmiņai Sarmai bija nolīgušas aprūpētāju – sievieti vārdā Irēna. Irēna nāca vairākas reizes dienā, lai pabarotu vecmāmiņu un pieskatītu viņu. Vakarā mazmeita atgriezās no skolas, un Irēna devās mājās.
Kādā vasaras vakarā, diezgan vēlu, Vēsma ar vīru atgriezās no savas vasarnīcas. Tā atradās netālu no mājas, dažu kilometru attālumā, un viņiem patika labā laikā tur pastaigāties, lai ieelpotu svaigu gaisu. Nonākuši pie ieejas un sarunājoties par ikdienu, viņi pēkšņi sadzirdēja vāju balsi:
– Vēsmiņa, mana mīļā… Viņi apstājās, nomierinājās. Viņi jau bija nolēmuši, ka droši vien bija to pārklausījušies. Pēkšņi viņi atkal sadzirdēja kādu vāju balsi:
– Vēsmiņa, mana mīļā, tā esmu es… Vēsma un viņas vīrs paskatījās viens uz otru, nesaprazdami, no kurienes nāk balss. Uz katru gadījumu vīrs paskatījās uz koku netālu no ieejas.
– Kas tas ir? – viņš teica, – kur tu esi?
– Andri… – balss atbildēja vāji, šoreiz vēršoties pie Vēsmas vīra, – palīdzi man…
Vecmāmiņas Sarmas mājas pirmajā stāvā bija atvērts logs, un viņi saprata, ka viņus sauc no turienes. Logs bija tumšs, tajā nebija gaismas. Pie ieejas loga pusē bija neliels soliņš. Vēsma nostājās uz tā un mēģināja aizsniegt logu, lai ielūkotos iekšā un redzētu, kas viņus sauc. Lai gan iekšpusē bija tumšs, viņai šķita, ka uz grīdas stāv guļoša figūra.
– Kas tur ir?
– Tā esmu es tante Sarma, – viņa kustējās. – Es nokritu, smagi sasitos, un es nevaru piecelties. Lūdzu, sameklē Irēnu, viņai ir atslēgas. Man ir slikti. – Kur ir jūsu mazmeita? – Vēsma jautāja.
– Viņa ir kaut kur ārā ar draudzenēm, – vāji atbildēja vecmāmiņa.
Vēsma un viņas vīrs izsauca palīdzību un ar paziņu starpniecību kaimiņos atrada Irēnu. Viņa pieskrēja, atvēra durvis, un viņi ieraudzīja vecmāmiņu, kura, acīmredzot, mēģināja aiziet uz virtuvi, bet paklupa un nokrita.
– Cik ilgi jūs tā gulējāt? – Vēsma jautāja, mēģinot aizklāt galvu ar dvieli, gaidot palīdzību.
– Es neatceros, – čukstēja vecmāmiņa. – Līdz brīdim, kad dzirdēju jūsu balsis. Labi, ka logs bija vaļā, un es varēju pasaukt. Atrās palīdzības mašīna ieradās ātri, un vecmāmiņai tika sniegta palīdzība. Viņai nekas nopietns nenotika, viss bija kārtībā.
Viss mainījās
Pēc dažām dienām Vēsma ar vīru iznāca no ieejas un ieraudzīja, ka vecmāmiņa Sarma sēž uz soliņa kopā ar savām meitām. Vēsma sasveicinājās un gribēja izspraukties garām, necerēdama uz atbildes sveicienu, bet vecmāmiņa paņēma viņu aiz rokas.
– Paldies, Vēsmiņ, – viņa vājā balsī klusi teica.
Viņai šķita, ka tas tika pateikts ļoti sirsnīgi. Viņa pasmaidīja.
– Uz tikšanos, – atbildēja Vēsma. – Galvenais, ka viss ir kārtībā.
– Paldies arī tev, Andri. Jūs esat tik labi cilvēki…
Vēsmas vīrs atbildē tikai paklanījās, viņš nesteidzās noticēt vecmāmiņas strīdīgā rakstura pēkšņajām pārmaiņām.
– Izrādās, ka viņa tomēr zināja mūsu vārdus, – Vēsma vēlāk pastāstīja vīram. – Es esmu pārsteigta.
– Jā, – viņš pasmaidīja, – varbūt viņa vienkārši uz laiku aizmirsa savas iesaukas pēc kritiena. Abi pasmējās.
– “Varbūt. Bet es domāju, ka viņa beidzot paskatījās uz sevi no malas.
Un vecmāmiņa turpināja sēdēt uz soliņa un priecājās, ka viss ir kārtībā. Viņas skatiens kļuva gaišāks, taču ne visi ir gatavi noticēt pārvērtībām.
– Kas ir noticis? Ko darīt, ja viņai atkal būtu vajadzīga kāda palīdzība? Vecā sieviete saprata, ka viņa vairs nav galma karaliene.
– Ak, kad gan viņa kādreiz bija karaliene? – Viena no “iesko nopelnījušajām” bija sašutusi: “Viņa pati sev uzlika kroni galvā!
– Nu nu, meitenes, – trešā draudzene iestājās Sarmas pusē, – varbūt tā ir taisnība, ka cilvēks ir pārdomājis savu dzīvi. Jums ir jāspēj viņai noticēt!
Katrs mēs savu reizi varam kļūdīties, bet cilvēciskums parāda to, ka esam spējīgi mainīties, laboties. Ja arī jums kaimiņos dzīvo šāds “tantuks”, patiesībā, jūtu jums līdzi, jo ne visi stāsti beidzas šādi.
