Ilgus gadus manā vannas istabā bija dušas aizkari. Parasti, kā jau visiem: polietilēns, reizēm audums. Bet ar laiku tie kļuva pelēcīgi, lipa pie ķermeņa vai nokrita pašā nepiemērotākajā brīdī.
Tos vajadzēja mazgāt, mainīt, nācās samierināties ar pelējumu un paciest, ka mazgāšanās laikā ūdens tik un tā daļēji izlija uz grīdas.
Bet kādu dienu es vienkārši noņēmu priekškaru un jaunu nepiekāru. Kopš tā laika mana sadzīve ir mainījusies. Sākumā šķita, ka bez priekškara būs diezgan čābīgi – ūdens visās malās, peļķes uz grīdas, notašķītas sienas… Bet nē! Viss izrādījās daudz vienkāršāk. Tagad es tev pastāstīšu, ko es izdarīju savā vannas istabā, lai man vairs nebūtu vajadzīgi kaitinošie aizkari!
Netīrumi un pelējums – ardievu!
Dušas aizkars ir ideāla vieta pelējumam, jo tas pastāvīgi ir mitrs, ilgi žūst, īpaši no apakšas, kur visbiežāk veidojas melnais aplikums. Ir daudzi veidi, kā to noņemt: etiķis, soda, citronskābe, sadzīves ķīmija, bet tas viss palīdz uz īsu brīdi, un pēc mēneša viss sākas no jauna.
Mūžīgais lipīgums. Tu mierīgi stāvi dušā, ieziepējies, un pēkšņi – bam! — priekškars piespiežas un pielīp pie miesas. Neko darīt, kārtējo reizi jākāpj pie griestiem un jāpielāgo aizkara stiprinājumi.
Nepatīkama smaka. Vecas, mitras plastmasas smaka ir vēl viens nepatīkams aspekts. Bezgalīga nomaiņa. Jauns dušas aizkars izskatās pienācīgi, ilgākais, mēnesi. Tad atkal rodas traipi, krokas, plaisas. Estētika? Kāda estētika? Pat visdārgākais veikalā nopirktais aizkars beigās pārvēršas par nožēlojamu skrandu.
Kādu dienu pie manis ienāca draudzene un izbrīnīti vaicāja: – Kur ir tavs dušas priekškars? – Atkritumu spainī, – es atbildēju, – Tātad tagad viss ūdens līst uz grīdas? – Nē, tā nav! – es svinīgi paziņoju. Alternatīva ir! Kaitinošos lipīgos aizkarus es aizstāju ar vienkāršu un elegantu lietu: ierīkoju stikla ekrānu. Tas piestiprinās pie vannas, atveras un aizveras kā durvis, un pats galvenais, nekas nelīp, neplīst un neuzkrāj pelējumu.
Ir arī citi varianti: ja stikls šķiet dārgs (lai gan tas ir tā vērts), vari iegādāties stingru salokāmu starpsienu vai pat uzbūvēt sienu no caurspīdīgas plastmasas. Jēga ir viena: nekāda polietilēna, kas “dzīvo savu dzīvi!”
Pēc stikla ekrāna uzstādīšanas manā vannas istabā pazuda nepatīkamā mitruma smaka. Pelējumam vairs nav vietas – pēc mazgāšanās vienkārši noslauku ekrānu ar dvieli, un viss. Ērti? Neapšaubāmi!
Slapja grīda? Tā ir izslēgts! Kāds mans paziņa mēģināja atbrīvoties no dušas aizkariem, vienkārši neko nepiekarinot vietā. Rezultāts? Mūžīgas peļķes, ūdens aiztek aiz veļasmašīnas, dvieļi uz grīdas, lai saslaucītu slapjumu. Pēc sešiem mēnešiem viņš padevās un atkal piekāra aizkaru.
Bet noslēpums ir tāds, ka ar labu ekrānu vai starpsienu šādas problēmas nav. Ūdens paliek tur, kur tam jāpaliek – vannā. Ja arī uz grīdas nonāk pāris pilieni, tie uzreiz nožūst, ja vannas istabā ir apsildāmā grīda.
Ja tavā vannas istabā joprojām ir šis nejēdzīgais plastmasas gabals, iesaku meklēt alternatīvu, kā to izdarīju es. Tagad manā vannas istabā ir tikai stikla starpsiena un laba ventilācija. Un zini, es nekad vairs nekad neatsākšu lietot dušas aizkarus. Izmēģini pats – varbūt arī tev patiks?
Ja tev šī informācija noderēja, atzīmē rakstu ar emocijzīmi un dalies ar to sociālajos tīklos. Priecāsimies arī par taviem komentāriem!
