Zēnam bieži bija jāapmeklē slimnīca. Bija jāiziet rehabilitācijas kurss, jānodod dažādas analīzes. Un vienā no tādām analīzēm ārsti konstatēja, ka vēzis ir atgriezies. Nācās sākt ārstēšanos no jauna. Bredlijs pārcieta vēl vienu ķīmijterapiju, arī staru terapiju. Taču šoreiz nekas vairs nelīdzēja. Bredlijs pakāpeniski izdzisa. Viņam bija vēža pēdējās, ceturtā stadija. Slimniekam un viņa vecākiem paziņoja, ka dzīvot viņam vairs nav atlicis daudz. Visi bija sagrauti. Un šajā traģiskajā momentā Kūperu ģimene uzzina, ka mamma Reičela ir stāvoklī. Kad Bredlijs atjēdzās no šoka, viņš teica, ka tagad viņa vienīgā vēlēšanās ir sagaidīt māsiņas piedzimšanu. Izejot jau trešo ķīmijterapijas kursu, zēns tomēr sagaidīja savas māsiņas piedzimšanu.
Bredlijs viņu apkampa, noskūpstīja un deva vārdu – Millija. Zēns paspēja mazulīti arī paauklēt. Viņš kā jau vecākais brālis, baroja, deva dzert, šūpoja ratiņos, mainīja autiņbiksītes. Māsa piedzimšana padarīja viņu vecāku un atbildīgāku. “Es ļoti gribu dzīvot, taču manas dienas ir skaitītas. Kad es aiziešu, es kļūšu par Millijas sargeņģeli,” – teica Bredlijs.
Vēzi izplatījās ļoti ātri. Tas skāra viņa plaušas, nieres, kuņģi. Drīz vien tas bija ticis līdz smadzenēm. Bredliju ielika slimnīcā. Visiem bija skaidrs – viņš no turienes neatgriezīsies. Saviem vecākiem viņš pavēlēja sērot par viņu ne ilgāk kā 20 minūtes, bet pēc tam nodarboties ar Milliju.
Viņš cīnījās ar slimību piecpadsmit mēnešus. Diemžēl, puika zaudēja. Viņš aizgāja īsi pirms Ziemassvētkiem – 22. decembrī. Mamma Reičela, tētis Lī, jaunākais brālis Reilijs un māsiņa Millija bija ar viņu līdz beigām. Pirms nāves, lai atvieglotu zēna ciešanas, viņam ievadīja spēcīgas pretsāpju zāles. Tas palīdzēja nomirt bez sāpēm.
Saviem draugiem zēns palūdza, lai viņi bērēs ierodas supervaroņu kostīmos. Viņi to arī izdarīja. Bredlijs būtu par to apmierināts.