Pienāca pavasaris, gaišais dienas laiks kļuva ilgāks, nekā parasti, tāpēc desmitos vakarā mēs joprojām sēdējām uz iemīļotā soliņa, ignorējot mammas un patēva zvanus. Kaut kādā brīdī šeit parādījās jauns puisis.
Viņš nemanot ievirzīja sarunu par to, kādi viņam mājās ir interesanti diski, kosmētika pusaudžiem un skaists apģērbs, ko var iegūt tas, kurš piedalīsies loterijā.
Pirmā loterijas kārta notiek tieši šodien, jo pir viņa ap vienpadsmitiem vakarā sapulcēsies daudz cilvēku. Dzīvoklis atrodas netālu, bet izloze notiks reizi pusgadā, un šodien ir pēdējā diena.
Uz jautājumu, kas organizē šāda veida akcijas, Timurs atbildēja, ka ir speciālas organizācijas, kas vēlas reklamēt savu darbību līdz noteiktam laikam.
Vispār jau tam noticēt varēja tikai nesaprātīgas skuķes, kādas mēs tajā brīdī arī bijām. Viņa galvenais mērķis bija iemānīt mūs dzīvoklī, uzlikt rokudzelžus, piesiet pie sildītāja un aiziet, sniedzot padzīvojušam vīrietim ar neuzkrītošu izskatu darboties. Par to mēs arī personīgi varējām pārliecināties, nonākot tieši tādā situācijā.
Par laimi, pēc divu stundu ilgas prombūtnes un visu draudzeņu apzvanīšanas patēvs ātri saorganizēja operatīvo grupu un izskaitļoja mūsu atrašanās vietu.
Pēc tiem vētrainajiem notikumiem mums ar māsu pārgāja jebkāda vēlēšanās strīdēties ar pieaugušajiem, tāpēc mūsu ģimenes dzīve sāka nokārtoties, bet domas par to, kas varēja notikt, ja patēvs nebūtu tik ātri reaģējis, lika mums klausīt bez ierunām.
Tagad, pieaugot un paskatoties uz saviem bērniem, kas visu laiku strīdas un mani atdarina jebkurā veidā, es domāju: “Vai tiešām bērniem ir nepieciešams spēcīgs pārdzīvojums, lai viņi sāktu klausīt savus vecākus?”