Dzīve pēc šķiršanās bieži vien sākas ar tukšu lapu, kur katrs stāsts iegūst savu ritmu un vietu.
Rīgas dzīvoklis, kuru es saucu par savējo, ir kļuvis par manas jaunās dzīves simbolu – vietu, kur sakārtot ne tikai telpu, bet arī domas un jūtas.
Tomēr pagātne nelaiž tik viegli vaļā. Vīra pēdējie vārdi vēl joprojām atbalsojas, mudinot pārdomāt, vai manas izvēles un mans ceļš ir tieši tāds, kādam tam jābūt. Šis ir stāsts par jaunu sākumu, sevis pieņemšanu un drosmi veidot dzīvi no jauna.
“Laurucīt, kas tas ir?” — Sandra pārvilka sniegbaltu kabatlakatiņu pāri skapja durvīm un parādīja tikko pamanāmu pelēku plankumu.
“Es vakar noslaucīju putekļus,” Laura centās runāt mierīgi, lai gan viss iekšienē vārījās.
“Vai tiešām tu to noslaucīji? Man liekas, ka tu tikai nosmērēji netīrumus. Sergej, paskaties, kādos apstākļos tu dzīvo!”
Sergejs paskatījās uz šalli un paraustīja plecus:
“Mammu, varbūt tas nav tik svarīgi?”
“Kā tas nav svarīgi? Man rūp tava dzīve! Paskaties uz tiem traipiem uz spoguļa. Un tās drupatas virtuvē? Laura, vai tiešām ir tik grūti uzturēt kārtību? Tu taču visu dienu esi mājās!”
“Es strādāju, Sandra. No deviņiem līdz sešiem,” Laura juta, kā rokas sāk trīcēt.
“Nu un tad, strādā! Kad es biju tavā vecumā, es strādāju, uzturēju māju kārtībā un vēl lutināju savu vīru ar garšīgām vakariņām. Bet ko dari tu? Vakardienas zupa stāv ledusskapī.”
Laura paskatījās uz savu vīru. Viņš bija iegrimis telefonā, izliekoties, ka neko nedzird. Pirms gada viss bija pavisam citādi. Viņa un Sergejs satikās parkā — viņa steidzās uz darbu, viņš uz būvlaukumu. Mēs saskrējāmies uz šauras takas, pasmējāmies un sākām runāt. Tad viņi slepus satikās, baidoties aizbaidīt negaidītu laimi. Viņš šķita tik uzmanīgs un rūpīgs. Un arī mamma sākumā bija draudzīga – palīdzēja ar pārcelšanos, ieteica, kādus aizkarus izvēlēties, kādus traukus pirkt.
Un tad sākās šīs pēkšņās pārbaudes. Sākumā Sandra vienkārši ienāca dzert tēju — par laimi viņa dzīvoja kaimiņu mājā. Tad viņa sāka uzmanīgi aplūkot katru stūri un ar pirkstu palaist gar plauktiem. Un pirms mēneša parādījās šī briesmīgā balta šalle.
“Mans paziņa nesen stāstīja, kā viņas vedekla izskrēja no dzīvokļa,” turpināja Sandra , apsēžoties uz dīvāna malas. “Vai varat iedomāties, Sergej, tur bija tāda nekārtība.” Un šeit, protams, viss nav tik traki, bet mums ir pie kā strādāt.
Laura klusumā savāca krūzes virtuvē. Simto reizi nomazgā traukus, nopulē izlietni līdz spīdumam, berzē plīti. Šo rituālu viņa jau bija iemācījusies no galvas. Katru nedēļas nogali, no desmitiem rītā līdz vakaram — nebeidzama ņirgāšanās un moralizēšana.
“Mammu, iedzersim tēju,” Sergejs beidzot pacēla acis no telefona.
“Protams, dēls. Bet, Laurucīt, kausiem vajadzētu būt labāk nomazgātiem. Un tad vēl bija tas šķiršanās gadījums pagājušajā reizē.”
Laura sakoda zobus un stingrāk ieslēdza ūdeni. Atcerējās, kā pirms gada Sergejs viņu bildināja. Viņi staigāja pa vakara pilsētu, runāja par nākotni, sapņoja par savu māju. Viņš stāstīja, kādus remontdarbus veiks dzīvoklī, kā sagaidīs viesus un organizēs ģimenes vakariņas.
“Laura, kur tu esi aizgājusi?” — vīramātes balss viņu atgrieza realitātē. “Tēja kļūst auksta.”
“Es nāku, Sandra!
Viesistabā vīramāte jau deva norādījumus:
— Aizkari ir jānomazgā, Laurucīt. Un vispār esmu sastādījusi nedēļas uzdevumu sarakstu. Lūk, izlasi.
Viņa izņēma no somas četrās daļās salocītu papīra lapu. Laura to paņēma ar nervoziem pirkstiem.
— Sandra, bet es strādāju. Man ir tikšanās, tikšanās…
— Un kas? Tavā vecumā es paspēju strādāt, gatavot, mazgāt un pulēt grīdas, lai tās spīdētu. Kā ar tevi? Jūs tikai meklējat attaisnojumus.
— Mammu, varbūt tev tas tiešām nav vajadzīgs? — Sergejs atkal pacēla balsi.
— Sergej, man tu rūp. Vai atceries, kāda kārtība bija mūsu mājās? Katra lieta ir savā vietā, viss spīd. Un šeit? — Viņa atkal izņēma savu balto kabatlakatiņu. — Lūk, paskaties.
Viņa piecēlās un devās uz grāmatu plauktiem. Laura juta, kā kaklā paceļas kamols. Tagad tas sāksies — vīramāte brauks ar savu kabatlakatiņu pa katru plauktu, gar katru grāmatu mugurkaulu, klaudzinās mēli un kratīs galvu.
— Skaties, paskaties! — Sandra parādīja tik tikko pamanāmu plankumu uz šalles. — Vai tas ir tīrs? Sergej, tu esi alerģiska, tu nevar dzīvot putekļos.
— Man nav alerģijas, mammu.
— Tā tu domā. Nesen izlasīju rakstu…
Laura klusi izgāja uz balkona. Viņa izņēma telefonu un atklāja sarunu ar savu draudzeni.
— “Taņa, es vairs nevaru izturēt. Viņa atkal ieradās ar šo šalli.”
— “Pagaidi. Runājiet ar Sergeju.”
— “Tas nav jēgas. Viņš vienmēr ir viņas pusē.”
Laura paskatījās uz pilsētu zemāk. Viņa atcerējās, kā satika Sandru. Viņa bija tik mīļa, stāstīja stāstus no savas dzīves un cienāja ar pīrāgiem. Viņa teica, cik ļoti priecājas, ka viņas dēls satika labu meiteni.
— Laura! — vīramātes balss viņu atgrieza realitātē. — Nāc šurp, es tev parādīšu, kā pareizi noslaucīt palodzes.
Viņa atgriezās istabā. Sandra jau bija uzvilkusi gumijas cimdus un izņēmusi no somas tīrīšanas līdzekli.
— Paskaties uzmanīgi. Vispirms noslaukām ar mitru drānu, tad ar sausu drānu, tad pulējam. Un tā trīs reizes.
— Trīs reizes? — Laura neizturēja. — Priekš kam?
— Kāpēc? Lai tas būtu tīrs. Šeit, manā mājā…
— Tavā mājā, — Laura klusi pārtrauca. — Viss tavā mājā mirdz. Jūsu mājās ir ideāla kārtība. Jūsu mājās…
— Ko tu ar to domā? — vīramātes balsī parādījās tērauda nots.
— Nekas. Varbūt pietiek? Vai beidz katru nedēļu nākt pēc atskaitēm? Beidz man stāstīt, kā dzīvot? Beidz vicināt šo šalli?
— Sergej! — Sandra salika rokas. — Vai tu dzirdi, kā viņa ar mani runā?
Sergejs beidzot pacēla acis no telefona:
— Laura, vai tas ir taisnība, ka tu sāksi? Mammai taisnība, šis ir mans dzīvoklis. Jūs varētu vairāk rūpēties par kārtību. Mamma novēl labu.
— Labi? — Laura paskatījās uz vīru. — Vai jums šķiet normāli, ka jūsu mamma katru nedēļu šeit rīko pārbaudes?
“Nevis pārbaudes, bet palīdzību,” laboja vīramāte. — Es redzu, ka jūs nevarat tikt galā. Es sastādīju tīrīšanas grafiku un atvedu nepieciešamos līdzekļus. Bet tu?
— Un es strādāju. Un jā, varbūt es neesmu ideāla mājsaimniece. Bet šīs ir mūsu mājas, Sergej. Mūsu mājas ir ar jums.
“Patiesībā,” Sergejs lēnām sacīja, “šis ir mans dzīvoklis.” Un mammai ir taisnība — tu varētu labāk rūpēties par kārtību.
Laura juta, kā zeme pazūd no viņas kājām. Viņa skatījās no vīra uz vīramāti — uzvaroši pasmaidīja.
— Tieši tā, dēls. Šis ir tavs dzīvoklis. Un tev ir tiesības prasīt, lai tajā valdītu kārtība.
“Es saprotu,” Laura klusi teica. — Es visu sapratu.
Viņa pagriezās un iegāja guļamistabā. Viņa no starpstāva izņēma koferi — to pašu, ar kuru viņa pirms gada pārcēlās uz šejieni, pilnu cerību un nākotnes plāniem.
— Laura, ko tu dari? — durvīs parādījās Sergejs.
— Es sakravāju savas mantas.
— Beidz histērizēt.
— Tā nav histērija. Šis ir risinājums.
Sandra ieskatījās istabā:
— Lūk, apbrīnojami. Viņai ir gandrīz neiespējami ātri savākt savas lietas. Nekādas atbildības.
Laura lika drēbes koferī. Rokas kustējās mehāniski — blūze, džinsi, džemperis. Viņa atcerējās pirmās ģimenes vakariņas. Kā viņa centās, gatavoja Sergeja iecienītākos ēdienus un klāja galdu. Tad Sandra uzslavēja: “Labi darīts, Laura, garšīgi.” Un tad viņa sāka stāstīt, kā gatavo vienus un tos pašus ēdienus — un, protams, pēc viņas receptēm viss sanāk daudz labāk.
— Mammu, saki viņai apstāties, — Sergeja balss skanēja apmulsusi.
— Ko es varu teikt? Ja cilvēks nevēlas radīt komfortu, tad, ieklausoties padomos un uzzinot, kā saimniekot, jāļauj viņam iet. Jūs atradīsit sev citu, labāku.
Vera aiztaisīja koferi, rāvējslēdzēju. Pārbaudīja maku — dokumentus, telefonu, biroja atslēgas. Paskatījās apkārt, vai neesmu aizmirsusi kaut ko svarīgu.
— Vera, beidz, — Sergejs mēģināja satvert viņas roku. — Tu saproti, ka mammai ir taisnība. Vienkārši jāmēģina, jāiemācās uzturēt kārtību.
— Nē, Sergej. Tas ir tas, kas jums jāiemācās. Iemācieties cienīt citu cilvēku robežas, sargājiet savu ģimeni, esiet vīrietis, nevis mammas puika.
— Ko tu teici? — Sandra bija sašutusi. — Kā tu uzdrošinies? Sergej, vai tu dzirdi, ko viņa par tevi saka?
Un tieši tad notika stāsta nepatīkamākā daļa, ko negaidīja neviens…
Lasi raksta turpinājumu nākošajā lapā
