Dzīve pēc šķiršanās bieži nozīmē jaunu sākumu – iespēju sakārtot gan domas, gan telpu, radot vidi, kurā justies harmoniski un droši.
Mans dzīvoklis Rīgā ir kļuvis par manas jaunās dzīves simbolu. Šeit es mācos atklāt savu ritmu, pieņemt pārmaiņas un ieraudzīt skaistumu ikdienas sīkumos.
Protams, pagātne vēl joprojām klauvē, atgādinot par izdarītajām izvēlēm un dzīves ceļu, kas mani atvedis līdz šim brīdim. Taču šis ir stāsts par izaugsmi, drosmi un spēju veidot savu laimi no jauna.
“Laurucīt, kas tas ir?” Sandra viegli pārlaida sniegbaltu kabatlakatiņu pāri skapja durvīm un ievēroja nelielu, tikko manāmu plankumu.
“Es vakar noslaucīju putekļus,” Laura atbildēja mierīgi.
“Ak, varbūt vienkārši gaisma tā krīt,” Sandra pasmaidīja, taču viņas skatienā bija zināma vēlme pēc kārtības.
Sergejs, kurš visu laiku bija klusējis, paskatījās uz mammu un mierīgi piebilda:
“Mammu, varbūt viss ir kārtībā? Nav jau tik traki.”
Sandra nopūtās, it kā gribētu vēl kaut ko piebilst, bet tad tikai pamāja un pārcēla sarunu uz citu tēmu.
Laura uz brīdi aizdomājās. Viņa atcerējās, kā viņi ar Sergeju pirmo reizi satikās – tajā steidzīgajā rītā parkā, kad abi aizķērās viens aiz otra un pasmējās. Viņa atcerējās, cik silti un saprotoši viņš tolaik bija, un arī to, kā sākumā Sandra šķita tik sirsnīga, palīdzot viņiem iekārtoties jaunajā mājoklī.
Dzīve plūst un mainās, un varbūt svarīgākais ir atrast veidu, kā saglabāt mieru un sapratni – gan ar citiem, gan pašai ar sevi.
Un tad sāka biežāk skanēt rūpes izteiktas vārdos un skatienos. Sākumā Sandra vienkārši ienāca iedzert tēju — viņai taču bija ērti, dzīvojot kaimiņos. Tad viņa, it kā nejauši, sāka pievērst uzmanību katram stūrim, viegli pārbrauca ar roku pār plauktiem. Un tad parādījās šī baltā šalle — vienmēr līdzās, vienmēr gatava atklāt pat vissmalkāko puteklīti.
“Mans paziņa nesen stāstīja, kā viņas vedekla steigā atstāja dzīvokli,” Sandra turpināja, apsēžoties uz dīvāna malas. “Varat iedomāties, Sergej? Tur valdīja tāda nekārtība.” Viņa uzmeta skatienu apkārt un piebilda maigāk: “Protams, šeit viss ir daudz labāk, bet vienmēr ir vieta uzlabojumiem.”
Laura klusumā savāca krūzes un devās uz virtuvi. Viņas rokas jau automātiski veica ierasto ritmu — trauku mazgāšana, izlietnes spodrināšana, plīts tīrīšana. Viņa jau zināja, kā tas notiks. Katru nedēļas nogali, no rīta līdz vakaram – padomi, atgādinājumi un centieni visu uzlabot.
“Mammu, iedzersim tēju,” beidzot Sergejs pacēla acis no telefona.
“Protams, dēls,” Sandra pasmaidīja, bet tad piebilda: “Laurucīt, šķiet, ka kausiem varēja pievērst vēl mazliet uzmanības. Un tad vēl tas gadījums ar šķiršanos, par ko runājām…”
Laura klusībā dziļi ievilka elpu un ieslēdza ūdeni skaļāk. Atmiņā uzplaiksnīja tas vakars, kad Sergejs viņu bildināja — kā viņi kopā sapņoja par māju, par kopīgiem vakariem, par drošību un siltumu, ko radīs viens otram.
“Laura, kur tu esi aizdomājusies?” Sandra atgrieza viņu tagadnē. “Tēja kļūst auksta.”
Laura pamāja un devās atpakaļ uz viesistabu. Tur Sandra jau bija izvilkusi no somas rūpīgi salocītu papīra lapu.
“Aizkari būtu jāizmazgā, Laurucīt. Un vispār es esmu sagatavojusi nelielu sarakstu, lai tev būtu vieglāk visu saplānot.”
Laura paņēma lapu, pirkstiem nedaudz drebot.
“Sandra, bet es strādāju. Man ir sapulces, tikšanās…”
“Un tad? Tavā vecumā es paspēju strādāt, gatavot, sakārtot māju un vēl parūpēties, lai visiem būtu labi. Tu vari tikpat labi!”
“Mammu, varbūt nevajag tik daudz prasīt?” Sergejs pieklusinātā balsī iejaucās.
“Sergej, es tikai rūpējos,” Sandra maigi noteica. “Tu taču atceries, kā mūsu mājās viss bija kārtīgs, katra lieta savā vietā? Un šeit?” Viņa vēlreiz pārlaida lakatiņu pār virsmu un mirkli pakavējās klusumā.
Viņa piecēlās un devās uz grāmatu plauktiem. Laura juta, kā kaklā paceļas neliels kamols. Tagad tas sāksies — Sandra rūpīgi iztaujās katru grāmatu, pārbauda katru plauktu, vienmēr ar šo precīzo skatienu un kabatlakatiņu, kuru viņa izmantoja, lai pārbaudītu pat vismazāko putekli.
“Skaties, paskaties!” — Sandra norādīja uz nelielu plankumu uz šalles. “Vai tas ir tīrs? Sergej, tev ir alerģija, tu nedrīksti dzīvot putekļos!”
“Man nav alerģijas, mammu,” Laura mēģināja mierīgi atbildēt.
“Tu tā domā. Nesen izlasīju rakstu…”
Laura klusi izgāja uz balkona, lai iegūtu mazliet svaiga gaisa. Viņa paņēma telefonu un sāka rakstīt savai draudzenei:
“Taņa, es vairs nespēju izturēt. Viņa atkal ieradās ar šo šalli.”
“Pagaidi. Vai tu jau runāji ar Sergeju?”
“Nav jēgas. Viņš vienmēr būs viņas pusē.”
Laura skatījās uz pilsētu zemāk, jūtot, kā atmiņas atgriežas. Viņa atcerējās, kā pirmo reizi satika Sandru — viņa bija tik sirsnīga, stāstīja par savu dzīvi un vienmēr laipni piedāvāja pīrāgus. Viņa sirsnīgi priecājās, ka viņas dēls bija atradis tik brīnišķīgu meiteni.
“Laura!” — vīramātes balss viņu atgrieza realitātē. “Nāc šurp, es tev parādīšu, kā pareizi noslaucīt palodzes.”
Viņa atgriezās iekšā, un Sandra jau bija sagatavojusi tīrīšanas līdzekļus.
“Paskaties uzmanīgi. Vispirms noslaukām ar mitru drānu, tad ar sausu, un pēc tam pulējam. Un tā trīs reizes.”
“Trīs reizes?” — Laura neizturēja. “Priekš kam?”
“Paskaties, lai tas būtu kārtīgi. Šeit, manā mājā…”
“Jā, tavā mājā,” Laura klusi pārtrauca. “Jūsu mājās viss mirdz. Viss ir ideāli sakārtots.”
“Ko tu ar to domā?” — Sandra atbildēja ar stingru balsi, kurā jūtama jauna spriedze.
— Nekas. Varbūt pietiek? Vai tiešām ir jāturpina katru nedēļu nākt un kontrolēt? Beidz man mācīt, kā dzīvot! Beidz vicināt šo šalli!
— Sergej! — Sandra salika rokas uz krūtīm. — Vai tu dzirdi, kā viņa ar mani runā?
Sergejs beidzot pacēla acis no telefona un paskatījās uz Lauru:
— Laura, vai tas ir taisnība, ka tu sāksti? Mammai ir taisnība, šis ir mans dzīvoklis. Varbūt jums vajadzētu vairāk rūpēties par kārtību. Mamma tikai vēlas palīdzēt.
— Labi? — Laura paskatījās uz vīru, mēģinot noturēt mieru. — Vai jums šķiet normāli, ka jūsu mamma katru nedēļu rīko šādas “pārbaudes”?
“Nevis pārbaudes, bet palīdzību,” iebilda Sandra. “Es redzu, ka jums ir grūti tikt galā. Es sastādīju tīrīšanas grafiku un atvedu visus nepieciešamos līdzekļus. Bet ko darāt jūs?”
— Un es strādāju. Un jā, varbūt es neesmu ideāla mājsaimniece. Bet šīs ir mūsu mājas, Sergej. Mūsu mājas ir ar mums abiem.
“Patiesībā,” Sergejs lēnām sacīja, “šis ir mans dzīvoklis.” Viņš uz mirkli apklusa, tad piebilda: “Un mammai ir taisnība — tu varētu vairāk rūpēties par kārtību.”
Laura juta, kā pēdas no zemes iznirst, kā viss ap viņu mainās. Viņa skatījās no vīra uz vīramāti, viņas acu skatiens bija pilns nespējas, bet arī vājuma.
— Tieši tā, dēls. Šis ir tavs dzīvoklis. Un tev ir tiesības prasīt, lai tajā valdītu kārtība.
“Es saprotu,” Laura atbildēja klusi. “Es visu sapratu.”
Viņa pagriezās, atstājot aiz sevis māju, kas vairs nebija viņas vieta. Iegāja guļamistabā, atvēra skapja durvis un izņēma koferi — to pašu, ar kuru viņa pirms gada pārcēlās šurp, pilnu cerību, sapņu un plānu par nākotni.
— Laura, ko tu dari? — Sergejs parādījās durvīs, viņa balss skanēja izbrīnīta.
— Es sakravāju savas mantas.
— Beidz histērizēt.
— Tā nav histērija. Tas ir risinājums.
Sandra ieskatījās istabā, šķietami pārsteigta:
— Apbrīnojami. Viņai ir gandrīz neiespējami ātri savākt savas lietas. Nekāda atbildība.
Laura klusējot liek drēbes koferī. Viņas rokas kustas mehāniski — blūze, džinsi, džemperis. Atmiņā atausa pirmās ģimenes vakariņas. Kā viņa centās, gatavoja Sergeja iecienītākos ēdienus, klāja galdu. Sandra bija uzslavējusi: “Labi darīts, Laura, garšīgi.” Un tad viņa sāka stāstīt, kā gatavo tos pašus ēdienus — un, protams, pēc viņas receptēm viss sanākot daudz labāk.
— Mammu, saki viņai apstāties, — Sergeja balss bija pilna apmulsuma.
— Ko es varu teikt? Ja cilvēks nevēlas radīt komfortu, tad, ieklausoties padomos un mācoties, kā saimniekot, jāļauj viņam iet. Jūs atradīsiet sev kādu citu, labāku.
Laura aiztaisīja koferi, pievērsusi uzmanību mazākajām detaļām — dokumentiem, telefonam, biroja atslēgām. Paskatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka neko svarīgu nav aizmirsusi.
— Vera, beidz, — Sergejs mēģināja satvert viņas roku. — Tu taču saproti, ka mammai ir taisnība. Vienkārši jāmēģina, jāiemācās uzturēt kārtību.
— Nē, Sergej. Tas ir tas, kas jums jāiemācās. Iemācieties cienīt citu cilvēku robežas, aizsargājiet savu ģimeni, esiet vīrietis, nevis mammas puika.
— Ko tu teici? — Sandra bija sašutusi. — Kā tu uzdrošinies? Sergej, vai tu dzirdi, ko viņa par tevi saka?
Un tieši tad notika tas, kas nevienam nebija paredzēts, un tas bija visgrūtākais brīdis, kuru neviens no viņiem nebija spējīgs sagaidīt…
Lasi raksta turpinājumu nākošajā lapā
