Līderis vecāku jautājumos, kad viņi izņem savu bērnu no dārziņa ir “Vai viņš šodien ir paēdis?”
Jautājums bērna klātbūtnē bieži tiek uzdots ar zināmu satraukumu balsī, pēc kura, pēc dažu vecāku domām, bērnam vajadzētu justies vai nu vainīgam vai lepnam, atkarībā no tā, vai viņš šodien ir ēdis zupu, kotletes un putru… šādos gadījumos man gribētos atbildēt ar slavenā doktora Komarovska citātiem:
“Bērns labāk zina, kad un cik viņam vajag ēst” un “vienīgās zāles”, gandrīz 100% gadījumos kas risina izvēlīgās apetītes problēmu ir izsalkums”.
Neprasiet: “Ko tu šodien ēdi?” Paprasiet: “Ka šodien bija visinteresantākais?”
Tāpat ļoti iesaku atteikties no regulārā jautājuma: “Vai Tev šodien neviens nedarīja pāri?” Pats jautājums jau dod bērnam signālu, ka bērnu dārza vide ir naidīga un vajag gaidīt, ka katrā laikā kāds var nodarīt pāri. Bērns iespringst un akceptē savu uzmanību uz “aizvainojošām” savas grupiņas biedru darbībām, var pat sākt pats provocēt citus bērnus ar savu uzvedību, lai viņi to “aizskartu’ un būtu par pastāstīt mammai. Jo viņa, kā vienmēr, vakarā pajautās: “Tev nedarīja pāri?”
Labāk pajautājiet: “Ar ko tu šodien spēlējies?”
Līderis jautājumos skolniekam ir “Ko tu šodien dabūji?” sagaidāmā atbilde – piecinieku, četrinieku, trijnieku un divnieku uzskaitīšana. Bēdīgi, ja ar to ari viss dialogs beidzas. Formāla pieeja.
Bez atzīmē, bērns vēl gūst pieredzi, emocijas, iespaidus, smaidus, zilumus un punus… Pajautājiet: “Ko tu šodien iemācījies? Ko jaunu uzzināji? Kas bija pats interesantākais? Kas pats grūtākais?” un manu iemīļotāko jautājumu: “Bet ja tu varētu šo dienu nodzīvot vēlreiz, ko tu mainītu?” Tā jūs ne tikai uzzināsies daudz vairāk informācijas par savu bērnu, bet arī iemācīsiet viņam analizēt savas kļūdas un izvērtēt rezultātus.
Vēl viens piemērs ne tam veiksmīgākajam jautājumam: “Kā panākumi?” šis nekaitīgais jautājums mani pašu bērnībā ļoti kaitināja. Jo ne jau katra diena bija veiksmīga un jautājums radīja sajūtu, ka man katru dienu jābūt kādiem sasniegumiem… un vēl kāds negatīvs moments: manī radās priekšstats, ka dalīties var tikai ar panākumiem. To es saprotu tikai tagad, ka jādalās ir ne tikai ar sasniegumiem, bet arī ar grūtībām un vilšanos. Taču tam man vajadzēja daudzus gadus mācīties psiholoģiju un personīgās psihoterapijas pieredzi.
Anna Bikova, psiholoģe, divu bērnu mamma
avots: lamp.im