“Kā es dzīvoju ar alkoholiķi” : reāls un ļoti briesmīgs kādas mūsu lasītājas stāsts

Pēc tam piedzima bērns. Es rakstīju diplomdarbu un strādāju no mājām, bērns slikti gulēja, mēs arī. Sākās strīdi ar vīru. Pēc pāris nedēļām viņš atkal sāka dzert. Es biju šausmās. Es nedevu viņam ne pilītes kaut kādām tur paģirām, bet viņš tik un tā bija līdz baltām pelītēm piedzēries katru dienu. Kad viņš beidzot atžirga, pēc piecām dienām, es sarīkoju skandālu un “nopietno sarunu”.

Viņš zvērēja un lūdzās, ka tā bija pēdējā reize. Ka tā vienkārši ir pēdējo mēnešu spriedze. Es noticēju. Bet nedrīkstēju ticēt. Tā sākās elle.

Mūsu dzīve noritēja pēc scenārija, kas mūžam atkārtojās: nedēļu viņš nežēlīgi dzēra, praktiski guļot, pieceļoties tikai uz tualeti. Pēc tam pāris dienas nedzēra nemaz, cik es varēju spriest, bet palika puspiedzēries. Pēc tam pēc dienas pa mazītiņam sāka dzert. Tad katru dienu. Pēc tam atkal plostošana. Tāds bezgalīgs riņķis 3 – 5 nedēļās.

Es satuvinājos ar viņa vecāko māsu. Viņa man pastāstīja, ka patiesībā viņa tēvs ir alkoholiķis, ka viņa ģimene visiem spēkiem ir centusies to no manis noslēpt. Ka vīrs dzer jau sen, un viņa ģimene bija ievilkusi elpu tad, kad mēs satikāmies – romantiskās laimes apņemts viņš nedzēra gandrīz nemaz. Viņi tikai lūdzās, lai es neuzzinātu par to līdz kāzām, un pēc tam izdarīja spiedieu uz mums, lai mēs tiktu pie bērna (bet labāk trim, un pēc iespējas ātrāk). Ka viņa otra māsa 17 gadu vecumā aizgāja no mājām – lai tikai nedzīvotu dzīvoklī ar diviem alkoholiķiem.

Es mīlēju viņu, mīlēju mūsu meitu, un ilgu laiku pati doma par šķiršanos man likās pazemojoša. Viņš ir slims, es sev teicu, viņš ir nelaimīgs, kas gan es par cilvēku, ja pametīšu viņu tādā situācijā? Man viņš ir jāglābj. Un es centos glābt. Kaut kur starp trešo un ceturto plostošanu es sāku uzstāt, ka mums ir jāapmeklē narkologs. Es biju dzirdējusi, ka ir tāda kodēšana un implanta ievietošana, bet īsti nezināju, kas tas tāds ir. Bet es noteikti zināju, ka alkoholisms ir slimība, un tas nozīmē, ka tā ir jāizārstē. Kāpēc starp trešo un ceturto? Tāpēc, ka es noliedzu. Es slēpos no realitātes. Es neticēju, ka tas viss patiešām notiek ar mani. Es domāju, ka man ir izlicies. Ka tas tā nevar būt, jo vienkārši nekad nevar būt. Bet kad kaut kas, kas nekādi nevar būt, notiek trešo reizi pēc kārtas, nākas atzīties, ka tas pastāv.

Viņš nebija agresīvs un vētrains, viņš necentās man iesist. Viņš bija klusais alkoholiķis, vienkārši gulēja un cieta. Kad viņš bija piedzēries, viņš sāka viskaut ko runāt. Te viņš teica, ka es esmu viņa dzīves sapnis, te teica, ka mani ienīst. Te viņš teica, ka drīz miršot, ka viņš ir moceklis. Ka es esmu mocekle. Viņš emocionāli krita no vienas galējības otrā. Un kopā ar viņu mētājos arī es.

Es nekad nedzēru kopā ar viņu. Es biju māte, kas baroja bērnu ar kruti, pareizā meitene. Man pat prātā neienāca pievienoties viņa dzerstiņiem. Es meklēju izeju. Sākumā internetā. Es lasīju narkologu rakstus, sēdēju forumā, kur pulcējās alkoholiķu radinieki. Tur es uzzināju, ka pastāv speciālas grupas. Gluži kā “anonīmie alkoholiķi”, tikai radiniekiem. Kur aicināja atbalstīt un nevis iekrist līdzatkarībā, dod iespēju izrunāties. Un es aizgāju uz tādu grupu.

Grupa sastāvēja no vairākām panīkušām sievietēm un kuratora. Arī panīkuša. Pirmais, ko kurators pateica, atklājot grupu – “Alkoholiķis nekad nepārstāj būt par alkoholiķi”. Un pēc tam sāka runāt dalībnieki. Bija pāris vienkāršu noteikumu: nepārtraukt, nekritizēt un vispār nenosodīt. Runāt pa vienam. Neprasīt runāt tam, kas tam nav gatavs. Un sievietes runāja. Un es klausījos viņās un iekšēji biju šausmās. Viņu radinieki-alkoholiķi – vīri, tēvi, brāļi, mātes – nebija sabiedrības padibenes. Viņi bija parasti cilvēki – tādi, kurus es biju pieradusi cienīt. Profesors kādā institūtā. Dzelzceļa inženieris. Skolotājs. Pat ārsts. Un viņi visi dzēra.

Paralēli es meklēju narkologu. Meitenes no atbalsta grupas pret šo ideju attiecās skeptiski. Viņām narkologi nebija palīdzējuši. Viņas stāstīja visādas šausmas (neesmu pārliecināta, ka pēc savas pieredzes) par briesmīgajiem kodēšanas un implantēšanas blakusefektiem, kā cilvēki palikuši par invalīdiem vai vispār nomiruši. Bet es biju stūrgalvīga. Es uzskatīju, ka, ja alkoholisms ir slimība, tad ir nepieciešams ārsts. Beidzot es pēc rekomendācijām atradu narkologu. Sākumā pie viņa aizbraucu es pati. Pirmais, ko viņš man teica – “Alkoholiķi nekļūst par bijušajiem, jūs to saprotat? Alkoholiķis var nedzert. Bet viņš uz mūžu paliks par alkoholiķi.” Pēc tam mēs norunājām kādu stundu. Viņš teica to, ko es jau tā zināju: ka tam, lai būtu rezultāts, ir vajadzīga pacienta vēlme, ka ir nepieciešama viņa stingra griba, ka, ja viņš nevēlas, tad nekas arī nesanāks, lai tur lūzt vai plīst. Un vēl viņš teica, ka nedrīkst kodēt cilvēku, kura asinīs ir alkohols. Ir nepieciešams, lai viņš vismaz trīs dienas nedzertu.

Un es sāku pierunāt vīru kodēties. Lūdzos. Draudēju. Pierunāju. Šantažēju ar bērnu. Viņš saka: “Jā, jā, jā”. Bet dzer. Un meloja. Mums sāka parādīties slēptuves dzīvoklī. Es slēpu naudu. Viņš – pudeles. Es atņēmu viņam visu līdz pēdējam centam – viņš gāja pie veikalnieka un piedzērās līdz ūkai ar vietējiem “slīkoņiem”. Ja neatņēmu – viņš visu nodzēra, bet man teica, ka pazaudēja, vai ka ir apzagts. Un atkal jau tas cikls: plostošana – pāris dienas atpūtas – plostošana. Parasti plosta beigās, kad viņam bija fiziski ļoti grūti, viņš piekrita kodēties. Bet ne reizi neizturēja trīs dienas bez piliena alkohola.

Ar laiku viņam radās dīvainas lēkmes, kad viņš krasi nobālēja, ar muti kampa gaisu. Reiz viņš nesa mazgāt bērnu un pēkšņi nokrita. Es biju blakus, paķēru zīdaini un šausmās skatījos uz vīru, kurš burtiski rāpoja pa sienām. Viņš man neļāva saukt ārstu, baidījās, ka es viņu nokodēšu piespiedu kārtā. Pēc kāda laika viņš pats atguvās.

Es ķēros pie pēdējā salmiņa. Atbalsta grupā sievietes bieži dalījās ar visādiem tautas līdzekļiem, kas “noteikti palīdzēs”. Reiz viņas man tur izstāstīja par tādu “panaceju”: saka, ņem tējkaroti ožamā spirta, izšķīdini glāzē ūdens, dod izdzert visu vienā rāvienā – un viss, kā ar roku noņemt. Nekad vairs nedzers. Es aizgāju mājās un vīram visu godīgi izstāstīju. “Tu taču, – es saku,  – gribi atmest dzeršanu? Bet nevari? Te nu ir superlīdzeklis. Izdzersi ožamo spirtu, un vairs – nekad!” Mēs bijām jauni un muļķi. Viņš paklausīgi paņēma no manis glāzi un pāris malkus iedzēra. Izbolīja acis, dīvaini ieklepojās un nokrita, kā beigts. Kamēr es ar drebošām rokām centos zvanīt ātrajai palīdzībai, viņš atjēdzās, atņēma man telefonu un pateica: “Ja gribi mani nogalināt, tad atrodi vienkāršāku veidu”. Un dzert, protams, nepārstāja.

Es sāku vainot sevi. Es taču atcerējos viņu, jautro balamuti – līdz kāzām. Droši vien, ka es esmu slikta sieva, ja jau viņš dzer. Es staigāju halātā, es nekrāsojos (atgādināšu – zīdainis, diplomdarbs, darbs), es nedarīju šo un to. Es grauzu sevi bez sāls. Es kaut kā aizmirsu, ka pirms tikšanās ar mani mans vīrs jau bija alkoholiķis. Un, ka vienu-divas nedēļas starp plostošanām viņš turpināja būt par kompānijas dvēseli. Bet to, kas notika pie mums mājās – to redzēju tikai es.

Aptuveni pēc gada es tomēr nonācu pie secinājuma, ka ir jāšķiras. Kamēr bērns vēl maziņš, nesaprot un neatkārtos tēva niķus. Es beidzot ļāvu sev atzīties, ka esmu darījusi visu, ko varēju izdomāt, un nekas nepalīdzēja. Un, ka es katru dienu grauju sevi, ka no manis, kāda biju – patīkama sarunbiedrene, jautra, skaista, par sevi pārliecināta – ir palikusi bāla, nelaimīga ēna, mūžam noraudājusies un mežonīgi nogurusi. Mēs parunājām un it kā par visu vienojāmies. Es tikai lūdzu, lai viņš brauc skaidrā, kad gribēs apciemot bērnu, vairāk neko nelūdzu. Viņš aizbrauca pie vecākiem.

Es gandrīz diennakti noraudāju, man bija šausmīgi žēl sevis, bērna, savu brīnišķīgo sapni (kas, kā man likās, bija iemiesojies šajā laulībā), sava vīra, kurš bez manis pavisam noies no ceļa. Nākamajā dienā viņš atgriezās un teica, ka nevar bez mums dzīvot, un ka ir gatavs mēģināt visu no sākuma. Un es, protams, viņu pieņēmu. Mēs pat kopā apmeklējām narkologu. Tikai nekas nemainījās: nākamajā dienā vīrs atkal piedzērās. Un es atkal viņu padzinu, pēc nedēļas viņš atkal atgriezās. Mēs trīs reizes mēģinājām “sākt visu no sākuma”. Pēc trešās reizes viņš plostoja divas nedēļas, es savācu mantas, bērnu un aizbraucu no īrētā dzīvokļa pie mammas. Pēc kāda laika mēs caur tiesu izšķīrāmies.

Pirmais pusotrs gads pēc šķiršanās man bija briesmīgs. Es pat nevarēju skatīties filmu, kurā varoņi kaut ko iedzēra, man kļuva fiziski nelabi. Es pat piespiedu draugus nedzert manā klātbūtnē. Pakāpeniski viss sāka nokārtoties. Pēc kādiem trīs gadiem es pat varēju pati izdzert glāzi vīna. Bet es līdz pat šai dienai skaidri sajūtu to smaku – dzēruma un plostošanas smaku: to ne ar ko nesajauksi, ne ar vētrainas ballītes sekām, ne ar slimību. Es dažreiz metro saskaros ar cilvēkiem – pieklājīgi ģērbtiem, noskūtiem – un es noskurinos, skaidri zinu, ka tas ir viņš. Manā priekšā ir alkoholiķis. Un es sajūtu bailes. Reiz es sadraudzējos ar sievieti, kurai arī bija pieredze ar alkoholiķi, un viņa man pastāstīja, ka jūt to pašu. Tas ir uz mūžu. Alkoholiķi nemēdz būt bijušie alkoholiķi. Un alkoholiķu sievas, acīmredzot, arī”.

Eksperta komentārs:

 

Masu informācijas līdzekļos bieži tiek drukāti stāsti, kurus žurnālisti paši vien ir izdomājuši. Speciālists to redz pēc detaļām, kas disonē ar rakstu, bet žurnālistiem šādas detaļas parasti nav zināmas. Šis stāsts ir patiess. Sieviete patiešām ir izgājusi visam tam, par ko rakstīts.

Ar laiku viņai nācās saprast, ka alkoholisms – tā ir slimība. Tieši tāda pati slimība, kā, piemēram, B hepatīts. Un tieši tāpat, kā hepatīta slimnieks nespēj “saņemt sevi rokās” un izveseļoties, tieši tāpat alkoholiķis nespēj sakopot gribasspēku, lai atbrīvotos no alkoholisma. Principāli nespēj. Viņš var ilgi nedzert. Viņš var nedzert vairākus mēnešus vai pat vairākus gadus, bet – tiklīdz viņš izdzers pirmo glāzīti, viss atgriezīsies savās vietās, un nekāds gribasspēks tur nelīdzēs.

Kāpēc? Iemesls ir vienkāršs, un ar alkoholisma slimie to izklāsta sekojoši: “Es varu vakarā pieņemt lēmumu atmest dzeršanu. Varu. Bet rīt no rīta es pamostos, un nepiekrītu ar savu vakardienas es, nē. Es ar savu vakardienas es pat neesmu pazīstams!” Un tas patiešām tā ir. Vienā cilvēkā it kā dzīvo divi pilnīgi savādāki cilvēki, un viņi viens ar otru nav īpaši pazīstami. Un slēdzis starp abiem ir glāze.

Visskumjākais šajā visā ir sekojošais: protams, ka tuvniekie žēlo, ka viss tā ir noticis, un cenšas palīdzēt kaut kā tikt galā ar iemesliem un atrast speciālistu. Diemžēl, centieni zināmā mērā ir bezjēdzīgi. Tāpēc, ka pārliecinošu alkoholsma iemeslu mūsdienās pasaules narkoloģijai vienkārši nav. Nav arī garantēti iedarbīgas ārstēšanas. Vienīgais, kas reizēm nostrādā – ir paša alkoholiķa patiesa vēlme atmest dzeršanu. Viņa pastāvīgie mēģinājumi to izdarīt. Turklāt viņam ir arī jāpaveicas. Plus tam jebkurā gadījumā būs nepieciešami daudzi gadi. Un tāpēc, ja jūs vēlaties būt kopā ar tādu cilvēku un mēģināt viņam palīdzēt, pajautājiet sev godīgi: vai man tam pietiks spēka? Turklāt rezultātu jums garantēt nevar neviens.

avots

Leave a Comment