Saulains dārza stūrītis var pēkšņi pārvēršas par skudru lauku. Skudru takas sapinās dobēs, un to pazemes tuneļi apdraud augu saknes. Bet pret šo problēmu ir atrodams risinājums.
Skudras izvairās no spēcīgas smakas, kas traucē viņu saziņu. Gar celiņiem izkaisīts kanēlis vai malti pipari veido neredzamu sienu, bloķējot piekļuvi iecienītākajām barošanas vietām.
Sakaltētas tomātu krūmu lapas, kas novietotas koku pamatnē, darbojas kā dabisks vairogs. Lapu sastāvā esošie alkaloīdi atbaida kukaiņus, netraucējot augsnes mikroklimatu.
Ar augsni sajauktiem kafijas biezumiem ir divi mērķi. Kamēr kafijas aromāts dezorientē skudras, organiskās vielas pamazām pārvēršas par mēslojumu augiem.
Skudru kolonijas kļūst nestabilas, ja viņu mājas tiek regulāri traucētas. Rūpīga un regulāra augsnes uzrakšana skudru pūžņu tuvumā izjauc pūžņa iekšējo struktūru, liekot kukaiņiem meklēt jaunu vietu.
Zemes gabala robežas var aizsargāt, stādot radniecīgus augus. Piparmētra, lavanda vai kliņģerīte izdala ēteriskās eļļas, radot dabisku skudrām nepieņemamu smaku strūklaku.
Ja esat ievērojuši skudru izveidotos celiņus, aplaistiet tos ar etiķa šķīdumu (1:1 ar ūdeni) – tas maskē feromonu pēdas. Bez skaidriem orientieriem skudras paliek bez virziena, palēninot kolonijas paplašināšanos.
Ir svarīgi saglabāt līdzsvaru: skudras iznīcina kaitēkļu kāpurus un aerē augsni. Mērķis nav tās pilnībā iznīcināt, bet gan maigi novirzīt to darbību ārpus dobēm.
Koksnes pelni, kas izkaisīti ap stumbriem, kļūst par nepārvaramu šķērsli. Pulvera sārmainā reakcija kairina kukaiņu kājas, liekot tām apgriezties.
Garšaugu dobes arī nodrošina dabisku barjeru. Timiāns, rozmarīns vai salvija ne tikai rotā dārzu, bet arī veido smaržīgu barjeru, kas mulsina skudras.
Veiksmes noslēpums ir metožu apvienojumā. Mainot taktiku, dārznieks saglabā kontroli pār situāciju, pārvēršot dārzu par sadarbības ar dabu, nevis konfrontācijas vietu.
