Īru paraolimpietis Pīters Raiens pastāstīja par gaidāmo labdarības maratonu, kura laikā 33 gadus vecais sportists piecu dienu laikā apskries visu valsti.
Kad Pīteram Raienam bija tikai 19 gadi, viņam tika diagnosticēta slimība, kuras dēļ viņš tikai 10 mēnešu laikā zaudēja 90 % redzes.
Tolaik viņš bija “Tipperary” mazās komandas hērlinga (sena īru sporta veida) spēlētājs un saprata, ka kaut kas nav kārtībā, kad sāka kļūdīties treniņos, taču nekad nevarēja iedomāties, kāda būs reālā situācija.
“Liela nozīme ir noliegumam,” saka Pīters, skaidrojot, ka viņš izspieda no sevis visas “melnās domas” par savu redzi, līdz kādu dienu pieļāva kļūdu, kas viņu satrauca tiktāl, ka viņš “nevarēja to ignorēt”.
Lai gan viņš cerēja, ka problēmu atrisinās ātri, pusaudzim galu galā tika uzstādīta sirdi plosošā diagnoze – Lebera iedzimta optiskā neiropātija – iedzimta slimība, kuras dēļ mazāk nekā gada laikā viņš zaudēja 90 % redzes.
Pīteram bija ārkārtīgi grūti samierināties ar šo šokējošo diagnozi, un viņa ģimene metās pētīt visas iespējamās ārstēšanas iespējas, sākot ar speciālistiem Maiami un beidzot ar svētajiem vīriem visā Īrijā.
“Tev ir 19 gadi, un tevi iegremdē medicīnas sistēmā,” tagad 33 gadus vecais Pēteris saka, pārdomājot šo pieredzi. “Un es jutos vesels… Visos citos veselības uztveres rādītājos.”
Cīnoties ar pēkšņo aklumu, viņš izmantoja neveselīgus problēmas pārvarēšanas mehānismus, kas galu galā noveda pie tā, ka 20 gadu sākumā viņš iestājās alkohola ārstēšanas centrā.
“Tas ir sērošanas process,” viņš skaidro. “Jūs nedaudz tirgojaties, nedaudz noliedzat. Jūs pastāvīgi esat dusmīgs, bet man tās bija internalizētas dusmas. Es nebiju dusmīgs uz citiem, bet biju ļoti dusmīgs uz pasauli. Jautājums “kāpēc es” bija nemitīgs.”
Spītējot grūtībām un sadarbojoties ar Īrijas Neredzīgo nacionālo padomi (NCBI), sportists galu galā nolēma atkal pievērsties savai mīlestībai uz sportu.
2016. gadā viņš pārstāvēja Īriju Riodežaneiro paralimpiskajās spēlēs, taču Pīters norāda, ka tobrīd vēl tikai sākās viņa invaliditātes pieņemšana un viņš jutās neērti sevi dēvēt par parolimpieti.
“Runa nebija tikai par sportu, bet arī par identitāti,” viņš skaidro. “Viss, sākot ar draugiem, ko biju ieguvis no septiņu gadu vecuma, un beidzot ar visu pārējo, bija saistīts ar sportu. Tāpēc tu to zaudē.”
“Protams, tagad es zinu par parolimpiskajām spēlēm, bet tolaik es pat nezināju, ka tās pastāv,” viņš turpina. “Lai piedalītos paraolimpiskajās spēlēs, bija jāpielāgojas vārdam “invaliditāte”; es ar to cīnījos, iespējams, vairāk nekā ar ko citu.”
Konsultāciju laikā Pīters sāka pieņemt savu jauno realitāti un nolēma, ka ir gatavs jaunai pieredzei. Līdz 2018. gadam viņš kļuva par pirmo paraolimpieti, kurš skrējienu apkārt Īrijai veica tikai 122 stundās.
“Tas bija divkāršs process. Vai nu tu pieņem realitāti un ar to tiec galā, vai arī turpini dzīvot dzīvi, kādu dzīvo – un tu ne gluži dzīvo.”
Pārsteidzoši īsā laika posmā Pīters no mācīšanās, kā orientēties savā apkārtnē, ir nonācis līdz apbrīnojamiem varoņdarbiem.
33 gadus vecais sportists ir nolēmis oktobrī veikt paša radītu ultraizturības skriešanas izaicinājumu. Izaicinājuma mērķis ir savākt līdzekļus NCBI Vision Van – mobilajam pakalpojumam, kas pirmo reizi sniegs atbalstu tieši kopienām visā Īrijā.
“Man katru dienu ir pieci līdz seši iemesli, lai neietu trenēties, un tas ir, pirms mēs vēl nonākam pie redzes problēmām,” viņš smejas. “Šobrīd viss ir iekaisis. Es esmu 33 gadus vecs, bet jūtos kā 53 gadus vecs.”
“Bet es esmu atradis daudz neatkarības, pateicoties skriešanai,” viņš turpina. “Man nav tradicionālā pavadoņa, bet parasti man līdzi vienmēr ir draugs – un es to domāju visās šī vārda nozīmēs.”
“Kad pārcēlos uz Dublinu, mans draugs nāca skriet kopā ar mani un kopā ar mani izstaigāja visus maršrutus. Es nemitīgi iegaumēju maršrutus un iegaumēju taku kāpumus un kritumus. Viena no manām lielākajām bailēm, patiesi, ir ap pavasari, kad cilvēki sāk krāsot un tīrīt notekas, jo gar gājēju celiņiem būs paceltas kāpnes”.
Lasi vēl: Vai ir bīstami sēdēt ar sakrustotām kājām
Skrējienā no Malinas līdz Mizenai Pīteram būs jāsaskaras ar nezināmu apvidu, un garākajā posmā viņam būs jāveic trīs maratoni pēc kārtas tikai vienā dienā.
Tā kā treniņus apgrūtina laika ierobežojumi, ko rada pilna laika darbs, viņš apgalvo, ka maratona motivācija – vairāk nekā fiziskā sagatavotība – ir tas, kas viņš šķērsos finiša līniju.
“Es būšu nervozs, mani tas joprojām biedē,” viņš atzīst. “Lielākais skrējiens, ko līdz šim esmu veicis, ir 90 km skrējiens, un pēc tā es biju salauzts apmēram trīs nedēļas.”
“Domāju, ka pēc 100 km viss, kas notiks, – cīņasspars kļūs galvenais”.
Pīters ne tikai vāc naudu NCBI, bet arī cer, ka viņa stāsts var pārliecināt ikvienu, kurš cīnās ar kādu diagnozi, ka ir iespējama laimīga un pilnvērtīga dzīve.
Pēteris saka, ka viņš ne tikai veic tādus fiziskus varoņdarbus kā ultramaratons, bet arī lepojas ar to, ka ir tik tālu ticis personīgajā dzīvē. Šodien viņš dzīvo Dublinā kopā ar savu līgavu Gemmu un strādā pilnu slodzi apdrošināšanas firmā – kaut ko tādu viņš nekad nebūtu varējis iedomāties 19 gadu vecumā.