Tikai man jau neviens nebija vajadzīgs: Ingucīt, meitiņ manu. Mēnesi es slepus braucu pie viņas uz slimnīcu, pēc tam nolēmu pateikt vīram: “Lūdzu, pēc tam dari, ko gribi, mēs tevi netraucēsim, tikai palīdzi”.
Un viņš palīdzēja.
Nestāstīšu par birokrātiju, par blatu, bet pēc diviem mēnešiem, šis ilgi gaidītais laimes kamoliņš pēc visiem izrakstīšanās likumiem tika nogādāts mūsu vienistabas dzīvoklī. Bet jaunizceptais tētis zvanīja visiem pēc kārtas un skaļi kliedza:
“Meita piedzima – Ingucīte!”
Pagāja 24 gadi. 12 gadi, kā apglabāju savu vīru. Bet ne reizi savā dzīvē nenožēloju to, ka spēru šo soli. Par to, kā mēs ar meitu mīlam viena otru, pat nesākšu neko teikt.
Es darīju visu un arī vēl darīšu, lai viņa būtu laimīga. Un bieži lepojos ar savu mazulīti: skaistule, gudra, labākā par visiem!
