Izrādās, vēl ne tik senā pagātnē daudzi cilvēki uzturā lietoja produktus, kurus mūsdienās viennozīmīgi dēvējam kā delikateses.
Austeres, gliemeži un omāri tiek gatavoti un pasniegti pasaules restorānos, tiek uzskatīti par “dievu” ēdienu, un gardēži līdz pat šai dienai strīdas par to, kā un ar kādu vīnu tos vislabāk ēst. Taču kādreiz visi šie gardumi bija visparastākā lētā pārtika, ko varēja atļauties pat nabadzīgs cilvēks.
Melnie ikri
Melnajam ikram, jūras delikatesei, ir bagāta un aizraujoša vēsture, kas aizsākās pirms vairākiem gadsimtiem. Pirmās zināmās ziņas par kaviāra lietošanu ir no senās Persijas, kur šo delikatesi uzskatīja par greznību, kas bija paredzēta tikai karaļnamiem un bagātniekiem.
Storu ikru ieguve drīz vien izplatījās Krievijā, kur tie kļuva par neatņemamu cara banketu sastāvdaļu un Krievijas aristokrātijas atpazīšanās zīmi. Bet tajā pašā laikā tos ēda arī zemnieki, un karavīri un zvejnieki ņēma līdzi kaltētus melnos ikrus tālos ceļojumos.
Eiropā melnie ikri nebija delikatese, un līdz pat 16. gadsimtam tos ēda tikai vienkāršie cilvēki, bet muižnieki novērtēja tikai stores gaļu. Japānā melnos ikrus uzskatīja par lētu produktu, un tos lēti pārdeva uz Krieviju. Turīgi Eiropas un Amerikas ceļotāji nogaršoja šo delikatesi un aizveda to uz savām valstīm. Tomēr pārzveja un piesārņojums negatīvi ietekmēja stores populāciju Kaspijas un Melnajā jūrā, un šī reģiona kaviāra kvalitāte sāka pasliktināties.
Divdesmitajā gadsimtā akvakultūras un ilgtspējīgas lauksaimniecības prakses attīstība ļāva ražot augstas kvalitātes kaviāru arī citās pasaules daļās. Mūsdienās tādas valstis kā Irāna, Francija un Amerikas Savienotās Valstis ir pazīstamas ar saviem augstākās kvalitātes ikriem, kurus novērtē pavāri un gardēži visā pasaulē.
Lasi vēl: 6 veidi, kā tīrīt stikla keramikas plīti, nenodarot tai kaitējumu
Omāri
Kad pirmie Eiropas kolonisti sasniedza Ziemeļameriku, viņi nevarēja noticēt savām acīm, ieraugot omārus, kas bija izmesti krastā vairākus metrus augstās kaudzēs. Jūras velšu pārbagātība padarīja tās par lētu un vienkāršiem mirstīgajiem pieejamu pārtiku.
Amerikas pamatiedzīvotāji omārus izmantoja savu kultūru mēslošanai un kā ēsmu zvejas āķiem. Viņi vēžveidīgos ēda bagātīgi, gatavojot tos, ietinot jūras aļģēs un cepot uz karstiem akmeņiem. Saskaņā ar tradīcijām šī gatavošanas metode ir iedvesmojusi klasiskā Jaunanglijas omāra pagatavošanu.
Sākotnēji omārus piekrastē ieguva ar rokām. 19.gs. vidū Menas štatā dzīvu omāru pārvadāšanai tika ieviestas īpašas laivas, kurām bija tvertnes ar caurumiem, kas ļāva cirkulēt jūras ūdeni. Tikai 19. gadsimta vidū omāru zveja, ko arī pirmo reizi sāka praktizēt Menas štatā, kļuva par populārāku jūras dzīvnieku ieguves veidu. Koloniālisma laikmetā un arī vēlāk omārus parasti izbaroja ieslodzītajiem, mācekļiem, vergiem un bērniem, jo tie maksāja grašus un bija tik daudz, ka nebija, kur tos likt.
Pirmais specializētais dīķis omāru audzēšanai tika izveidots Vinalheivenā, Menas štatā, 1876. gadā. Pilsētā joprojām ir plaukstoša omāru zveja. 19.gs. pašās beigās omāri sāka piesaistīt turīgāko cilvēku uzmanību, īpaši Bostonā un Ņujorkā, un cenas uzreiz sāka augt. Kad sākās Otrais pasaules karš, omārs jau bija kļuvis par delikatesi, ko varēja atļauties tikai daži.
Lai gan omāra gaļu uzskata par sātīgu un dekadentisku ēdienu, tajā ir mazāk kaloriju nekā vienādā porcijā vistas krūtiņas bez ādas. Tā var lepoties arī ar veselīgajām omega-3 taukskābēm, kāliju un E, B-12 un B-6 vitamīniem.
Turpinājumu lasiet nākamajā lapā!