Šobrīd sabiedrībā notiek spēcīga šķelšanās – pret Covid-19 potētie un nepotētie vai, kā to redz citi – labie un sliktie. Arī šaurākā lokā, kur līdz šim visas vērtības ir sakritušas, domas par šo var dalīties. Ko tad, ja šķelšanaš sākas ģimenē? Kā tikt pie kopsaucēja, un kas var likt mainīt domas? Savas ģimenes pieredzi sarunā ar portālu “Apollo.lv” atklāj Ieva (vārds mainīts).
Ieva ar vīru audzina četrus bērnus – vecākajai meitai septembrī tika nosvinēta 12. dzimšanas diena, bet jaunākie trīs bērni ir vecumā līdz septiņiem gadiem.
Tabu temats
Sieviete līdz šim nav potējusies, jo nesen piedzīvoja operāciju un neatbalstīja vakcīnas pret koronavīrusu kā tādas.
“Man šķita, ka pote ir sliktāka par saslimšanu. Biju pieskaitāma pie tiem cilvēkiem, savukārt mans vīrs vakcīnu ļoti atbalstīja. Viņš ļoti daudz pētīja, un, uzticoties zinātnei un mediķiem, bija tikai par. Viņaprāt, ja jau tā ir izgudrota, tad tas ir labi un derīgi.
Attiecīgi – šis mūsu mājās bija tabu temats. Mēs vienkārši par to nerunājām, lai nebūtu jāstrīdas.
Katru reizi izceļoties diskusijai, iesaistījās arī vecākā meita, kura, pati internetā meklējot informāciju, bija izlēmusi, ka grib potēties. Es biju ļoti pret, kamēr vīrs atbalstīja. Beigās vienojāmies, ka šis ir lēmums, kur piekrišana jādod abiem vecākiem, un uz laiku to atlikām – galu galā viņai nemaz vēl nebija 12. Sagaidot tos, nogaidījām vēl nedaudz, bet drīz vien es piekritu, jo sapratu, ka viņai atkrīt ļoti daudz aktivitāšu ar draugiem, kā arī tie testi mūzikas skolās un visur citur bija liels čakars. Viņa pieņēma šo lēmumu, es sapratu, ka vairs neiebildīšu, taču īsi pirms potes saņemšanas meita apslima, tāpēc tas atkrita,” stāsta Ieva.
“Es nobijos.”
“Sestdien, 9. oktobrī, pie mums atnāca draugi.
Bijām tiešām priecīgi pa ilgiem laikiem uzņemt ciemiņus. Pirms tam no tusiņiem ļoti izvairījāmies.
Pasēdējām un pēc mirkļa uznāca drebulis. Sākumā es neiedziļinājos, domāju, ka vienkārši kaut kas uznācis, bet sliktā pašsajūta turpinājās arī nākamajā dienā. Bija tiešām slikti – drebulis, neliela temperatūra un ļoti spēcīgas galvassāpes, pret kurām nepalīdzēja pilnīgi nekas. Svētdien vīrs kopā ar bērniem aizbrauca prom, lai es varētu mierā gulēt,” pirmo saslimšanas dienu apraksta Ieva.
Par Covid-19 aizdomu nebija, tas pat neesot ienācis prātā.
“Svētdienas vakarpusē man kļuva labāk. Likās, ka varbūt gripa – lauza kaulus un nebija apetītes, kas man ir raksturīgi slimojot. Pirmdiena pagāja līdzīgi, bet otrdien aizgāja ciet deguns, taču iesnu nebija. Trešdienas rītā man pazuda oža. Tad es sapratu, ka tas ir Covid-19. Tikai tad es saslēdzu pazīmes – temperatūra, galvassāpes, kaulu laušana, aizlikts deguns, pazudusi oža, bet vēlāk trešdienā – arī garša.
Pašsajūta gan jau bija diezgan laba, bet pazudusi garša – tas ir kosmoss.
Pazudusī oža man traucēja mazāk, bet tieši tajā dienā bija ļoti garšīgas pusdienas, mans vīrs gatavo ļoti garšīgu, spēcīgā marinādē iemarinētu lasi, visi pie galda sēdēja un baudīja gardu muti, kamēr es neko nejutu. Garša neatgriezās kādas trīs dienas. Pamazām tai atgriežoties, pasūtījām piparainus, stiprus ēdienus, bet jāteic, ka ne oža, ne garša nav tāda kā agrāk.
Man patiesībā bija ļoti izteikta oža, pat pārāk, attiecīgi varbūt tas pat ir kaut kāds ieguvums.
Arī citi Covid-19 pārslimojušie ir teikuši, ka tieši oža atgriežas vislēnāk,” atminas Ieva.
Sievietes ceturtajā slimošanas dienā apslima arī viņas vīrs un vecākā meita – abiem parādījās spēcīgas iesnas.
“Viens mirklis, un viņi bija reāli saaukstējušies. Vīrs gan turpināja doties uz darbu, jo ir potēts. Saaukstēšanās nepārgāja, tāpēc pirmdienā viņš nolēma uztaisīt testu un, plānojis turpināt doties uz darbu, viņš “aplauzās”, jo tests, pretēji viņa prognozēm, izrādījās pozitīvs.
Tā kā mums ir trīs bērni vecumā līdz septiņiem gadiem, jāteic, paldies dievam, ka vairs nav obligāti jāstrādā mājās, kā tas bija iepriekš, jo tas nav nopietni. Tad vajag maizīti, tad multenīti – tas ir nereāli,” pauž četru bērnu mamma.
Viņa stāsta, ka jau līdz šim daudzi viņai teikuši, ka kaut vai tieši tāpēc, ka viņai ir astma, nevajadzētu riskēt un saņemt poti, taču līdz šim Ieva tam neesot ticējusi.
“Manas domas par poti ir krasi mainījušās, jo es nobijos. Protams, arī situācija valstī ir mainījusies. Gribi strādāt – potējies. Gribi aizvest nepilngadīgu bērnu pie ārsta – potējies,” viņa norāda.
Ieva iecerējusi vacīnu pret Covid-19 saņemt pēc trim mēnešiem.
Visu rakstu Tu vari izlasīt ŠEIT