Evelīna un Romans tikai nesen pārvācās uz šo trīsistabu dzīvokli – ilgi nevarēja izlemt ņemt hipotēku, dzīvoja pie vecākiem, taču , kad piedzima Aņečka, nolēma to izdarīt.
Un lai arī viņiem daudzus gadus vajadzēs savilkt jostas ģimenes budžetā – svarīgākais, ka viņiem ir savs, personīgais jumts virs galvas un arī ieguldījums nākotnē – viņi plānoja drīzumā vēl vienu bērniņu – puisīti.
Ar kāpņu telpas kaimiņiem sieviete vēl nebija paspējusi iepazīties, taču vizuāli dažus jau atcerējās. Sevišķi viņu priecēja tas, ka viņu mājā ir daudz ģimeņu ar maziem bērniem, jo būs ar ko pastaigāties pagalmā un arī Aņečkai spēlēties, kad paaugsies.
Kamēr virs bija darbā, sieva nodarbojās ar mantu sakārtošanu un mājīguma radīšanu jaunajā, taču pagaidām vēl tukšajā dzīvoklī. Vēl tik daudz kas bija jāizpako un jāsaliek, kamēr meitiņa gulēja. Aņečkai nāca zobiņi un tāpēc darbošanās sanāca ar pārtraukumiem.
Eļa paskatījās pa logu, jo drīz vajadzēja pārnākt no darba vīram. Un tiešām, lejā stāvēja Roma un sarunājās ar trešā stāva kaimiņieni.
Piemīlīga sieviete, apmēram viņas vecuma, kurai laikam ir bērns – puisītis, apmēram sešus gadus vecs. Interesanti, par ko gan viņi tik aizrautīgi runā?
Tieši šādu jautājumu sieva uzdeva savam vīram. Uz ko viņš atbildēja, ka kaimiņiene esot prasījusi kaut ko par viņa darbu. ( Romans strādāja vadošajā kompānijā par direktora palīgu.) Eļa nomierinājās. Dzīve turpinājās.
Kādu dienu, kad viņas ar Aņečku pastaigājās pagalmā, Evelīna netālu pamanīja to pašu kaimiņieni ar dēlu. Puisēns brauca no slidkalniņa, skraidīja apkārt smilšu kastei, braukāja ar riteni.
Eļa nekādi nevarēja saprast, kas gan viņa ārienē viņu biedēja. Normāls, simpātisks bērns. Sieviete nopurināja galvu, cenšoties aizdzīt jocīgās domas.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu