Varbūt kāds mani arī nosodīs par tādām metodēm, bet domāju, ka man kā sievietei ir tiesības tā rīkoties. Līdztiesība – tas ir svarīgi, un man to kārtējo reizi izdevās pierādīt neuzticīgajam vīram.
Sākās viss banāli, par to pat stāstīt nav vērts.
Vispirms sāku ievērot, ka viņš aizkavējas darbā, telefonu no rokām neizlaiž. Pēc tam sāka atbildēt uz zvaniem, izejot uz balkona. Vārdu sakot, viss kā vienmēr.
Bet tas, kas bija vēlāk, mani priecē vēl joprojām, kaut arī pagājis ne viens vien gads.
Sasprindzinājums arvien vairāk pieauga, un es jutu, ka nupat, nupat jānotiek tai pašai, galvenajai sarunai.
LASI VĒL: Kamēr viņš izklaidējas ar mīļākajām, es tērēju viņa naudu un vispār — dzīvoju laimīgi
Un, kā šodien atceros, tā notika sestdienas vakarā.
Igors ilgi staigāja, trinās pa dzīvokli, un tad beidzot paziņoja…
– Oļa, īsāk sakot… mums jāparunā.
-Nu, ja īsāk, tad runājam – es paraustīju plecus – Kaut arī man tāpat jau viss skaidrs.
-Nu, jo vienkāršāk… – smagi nopūtās viņš – Tad izlemsim visus jautājumus uzreiz. Esmu noskaņots nopietni.
-Jā, es jau sen esmu gatava – pamāju ar galvu – Kā Tu, uz laiku ej prom, vai pavisam? Ar šķiršanos?
-Ar šķiršanos – piesēžot blakus, atbildēja Igors.
Nu, lieliski, tad es tagad Mišas (tas ir mūsu dēls) mantas salasīšu, un varēsiet iet.
Vajadzēja jums redzēt to seju…)
LASI VĒL: Kamēr viņš izklaidējas ar mīļākajām, es tērēju viņa naudu un vispār — dzīvoju laimīgi
Lēnām pagriezās pret mani, paskatījās un prasa.
-Kādā nozīmē: Mišas mantas salasīsi?!
-Tiešā –kā nekas nebūtu atbildēju es – Ļuba ar mani paliks, bet Mišu ņem sev līdzi. Viņam noteikti tēvs vajadzīgs. Tu taču esi labs tētis?
-Ēēēē – to vien viņš spēja pateikt – Bērni parasti ar mammu paliek. Kas Tev pavisam sirdsapziņas nav? Kā es vispār ar Tevi varēju nodzīvot tik ilgi – viņš saķēra galvu.
-Un kas tad ir? Kāpēc tagad man abus jāaudzina, bet Tu ar savu vistu izklaidēsies? Tu taču tur savu ģimeni veidot aizej? Vari uzskatīt, ka bērns jums jau ir! Puse darba paveikta!
-Ko tu tagad te runā?
Igors pielēca no dīvāna un sāka drudžaini savai mīļākajai zvanīt.
-Iedomājies! Runā pa telefonu – Viņa saka, lai es dēlu sev līdzi ņemu! Pavisam traka, vai ne?!
Es sēžu uz dīvāna un uzjautrinos. Gaidu, ar ko tas viss beigsies.
Galu galā viņi pa telefonu sastrīdējās, pēc tam viņš pie viņas aizbrauca, acīm redzot, lai pierunātu mūsu dēlu audzināt.
Tā viņam atteica. Atgriezās viņš sadrūmis, mēģināja ar mani mieru salīgt.
Tikai viņš man tagad ne pavisam vairs nav vajadzīgs. Un dēlu atdot viņam es nemaz arī netaisījos.
Lai tagad iet, kur grib. Man viss vienalga.