Atbraucu es ar mašīnu uz skolu pēc bērna. Meitai 9 gadi, skola 7 km no mājām, tāpēc pati mājās nenāk. Stundas beigušās, visi jau aizgājuši. Viņas nav… Gaidīju kādas 20 minūtes. Ieeju skolā, stāv aiz turniketa. It kā paraugskola.
Turniketi, videonovērošana, apsargs – viss kā nākas. Ņemu pie rokas un ejam uz mašīnu. Iesēdāmies, braucam… Skatos, meita kaut kāda ne tāda kā parasti… Jautāju – divnieks? Atbild – nē… Pusceļu nobraucām, viņa jautā, -tēti, kāpēc tu man pakaļ onkuli sūtīji?
Es pa bremzēm, apturēju mašīnu pie apmales un prasu visu detaļās izstāstīt… Saka, ka tad viņa jau izgājusi no turniketa, pie viņas pienācis vīrietis, paņēmis aiz rokas, stādījies priekšā kā tēva draugs, un saka, ka tētis prasījis viņu no skolas paņemt! Labi, ka viņa apķērās, izrāva roku un aizgāja pie savas klasesbiedrenes…
Pēc tam viņa nobijusies aizgāja atpakaļ tajā pusē turniketam. Es pilnīgā šokā… Jautāju, vai Tu pēc tam to onkuli redzēji?
Viņa – jā, viņš uz ielas uz mums skatījās, kad mēs izgājām no skolas…
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu
