Vai atkārtota vārīšana tiešām padara ūdeni nederīgu vai pat kaitīgu? Vai vārīšanas reižu skaits ietekmē tā kvalitāti un garšu? Šie jautājumi uztrauc daudzus, kas rūpējas par savu labsajūtu.
Mīts par “nedzīvu” ūdeni: vai ūdens zaudē savas īpašības
Populārs mīts apgalvo, ka atkārtota ūdens vārīšana padara to “nedzīvu”, atņemot tam visas derīgās īpašības vai pat pārvēršot to par bīstamu. Šī ideja bieži tiek saistīta ar ideju par ūdens “struktūru” un tā “atmiņu”, kurai nav zinātnisku pierādījumu.
Ūdens ir ķīmisks savienojums H2O. Vārot tas maina savu agregācijas stāvokli (pārvēršas tvaikā), bet tā ķīmiskā formula paliek nemainīga. Ūdens nevar kļūt “nedzīvs” mistiskā nozīmē. Ūdenī esošie minerāli nepazūd, bet maina tikai to koncentrāciju.
Kas notiek ar ūdeni, kad to atkārtoti vārāt
Vienīgā būtiskā ietekme, kas rodas, atkārtoti vārot ūdeni, ir minerālsāļu un dažu citu savienojumu koncentrācijas izmaiņas.
Minerālvielu koncentrācijas palielināšanās
Kad ūdens iztvaiko (ar katru vārīšanas reizi), minerālvielas, piemēram, kalcijs, magnijs (kas veido kaļķakmeni), neiztvaiko kopā ar to. Tās paliek tējkannā, un to koncentrācija atlikušajā ūdenī palielinās.
Tas noved pie kaļķakmens veidošanās uz tējkannas sienām. Kaļķakmens pats par sevi nav kaitīgs labsajūtai, ja to uzņem ar uzturu, bet tas var pasliktināt dzērienu garšu un samazināt tējkannas efektivitāti, palielinot vārīšanas laiku un enerģijas patēriņu.
Teorētiski, atkārtota (desmitiem vai simtiem reižu) viena un tā paša ūdens vārīšana var izraisīt tik augstu minerālvielu koncentrāciju, ka ūdens kļūs rūgts vai tam būs “nepatīkama” garša. Tomēr ikdienas dzīvē, pievienojot svaigu ūdeni vai lietojot tējkannu vairākas reizes dienā, ir gandrīz neiespējami sasniegt tik kritisku koncentrāciju.
Skābekļa izvadīšana
Ūdens vārīšanās rezultātā tajā izšķīdušais skābeklis tiek zaudēts. Tas ietekmē ūdens garšu, padarot to “svaigāku” vai “plakanu”. Tāpēc perfektai tējai vai kafijai ieteicams izmantot svaigu, tikko vārītu ūdeni.
Hlors un tā savienojumi (krāna ūdenim)
Ja lietojat krāna ūdeni, tas var saturēt hloru. Pirmajā vārīšanas reizē lielākā daļa hlora iztvaiko. Atkārtoti vārot, ja ir palicis hlors, tas var reaģēt ar ūdenī esošajām organiskajām vielām, veidojot trihalometānus.
Tomēr to koncentrācija parasti ir tik zema, ka, lietojot mērenā daudzumā, tas nerada nopietnu risku veselībai. Ūdens filtrēšana pirms vārīšanas ievērojami samazina šo risku.
Cik reižu ir droši vārīt ūdeni
Gandrīz neierobežoti, ņemot vērā iepriekš minētos faktorus. Lielākajai daļai cilvēku, kas lieto krāna vai filtrētu ūdeni, ūdens atkārtota vārīšana tējkannā vairākas reizes dienā vai pat vairākas dienas pēc kārtas nerada nekādu risku labsajūtai.
