Ikdienā sastopam dažādus cilvēkus, bet daži no tiem it nemaz nav laipni un tādos brīžos nākas aizdomāties kādi esam mēs paši un kā izturamies pret apkārtējiem
Dzīvojot pirmajā stāvā, Sarmīte nekad neaizklāj aizkarus – it kā ikvienam vajadzētu redzēt, cik bagātīgi mēbelēts ir viņas dzīvoklis.
– Paskaties, kā vajag dzīvot! – Viņa lepni demonstrēja katram garāmgājējam, ik pa laikam ieskatoties pie loga, izlikdamās, ka ir norūpējusies par podiņos augošo vijolīšu stāvokli, un pati tik un tā pārmācot raustīja acis uz ieejā ienākušo kaimiņu:
“Vai tu visu redzēji?Vai no ielas puses redzams jaunais virtuves komplekts, nevis kāds vienkāršs virtuves komplekts, kā vairumam pilsoņu, bet gan skandināvu virtuves komplekts? Kā jums patīk kolekcionāru trauki plauktos?
Ēdamgalds, starp citu, ir izgatavots no tīra koka, nevis skaidu plātnes kā jūsu. Sarmīte apzināti to nav pārklājusi galdu ar galdautu – nekad nevar zināt, vai kāds neies garām logam, lai visu detalizēti apskatītu….. Katru garāmgājēja netīšām mesto skatienu viņas logu virzienā Sarmīte ar triumfu uzskatīja par visspēcīgākās kaimiņu skaudības pierādījumu, un pat ja šis skatiens bija netīšs un neko neizteica, Sarmīte tajā nolasīja interesi un kāru skatienu, ka šis cilvēks nekad nevarēs atļauties šādu lietu.
– Nu, skaties, skaties! – it kā Sarmīte būtu teikusi, skatoties uz kaimiņiem aiz aizkara. – Jums ir čuguna katli un pannas, bet mums tas ir jau aizvēsturē! Augļu demonstrēšana uz virtuves loga bija paredzēta, lai kaimiņus pārsteigtu īpašā veidā. Zem bļodas ar persikiem, apelsīniem un granātāboliem kas tika novietots tā, lai tā stāvētu slīpi un viss sortiments būtu redzams no ielas.
Sarmītei bija par maz
Kaimiņi, protams, vēroja. Viņiem ir acis, kāpēc gan neskatīties, ja viņa to rāda. Bet šeit ir jautājums: kāpēc? Kāpēc izrādīt savu labklājību, ja var vienkārši dzīvot un būt laimīgs?
Bet Sarmītei, acīmredzot, ar to bija par maz. Viņai vajadzēja ne tikai dzīvot labi, bet arī, lai visi zinātu, ka viņa dzīvo labāk par citiem. Un šķiet, ka tas kļuva par viņas dzīves jēgu.
Kad 80. gadu beigās Vēsma ar ģimeni pārcēlās uz šo māju, Sarmīte jau bija aptuveni piecdesmit gadus veca, un lielākā daļa iedzīvotāju viņu sauca vienkārši par vecmāmiņu Sarmu. Sarmītes izskats bija mainījies, bet viņas ieradumi bija saglabājušies, īpaši finansiālā ziņā viņa dzīvoja tikpat labi, viņas ģimene tolaik tika uzskatīta par turīgu.
Viņi izskatījās pēc parastiem cilvēkiem: vīrs, sieva, divas pieaugušas meitas. Vecākā meita apprecējās drīz pēc tam, kad Vēsma pārcēlās uz citu pilsētu. Arī jaunākā apprecējās, taču kaut kas neizdevās, un viņa atgriezās pie vecākiem ar mazu meitiņu uz rokām. Vecmāmiņa Sarma turpināja turēt augstu paceltu degunu.
Viņas radi un draugi bija dalītās jūtās, bet sirdī viņi Sarmītei negāja pie sirds, jo viņas raksturs… Un kādi viņi ir draugi? Vienkārši… reizēm viņi satikās uz soliņa pie ieejas, noklausījās viņas šņākšanu un devās katrs savu ceļu.
– Viņa vēl pat nav iemācījusies mūsu vārdus! – nožēloja viena no sievietēm. – Vai viņa jūs kādreiz ir saukusi vārdā? Nē? Arī man ne!,”
Vēsma un viņas ģimene dzīvoja klusu un mierīgu dzīvi. Viņi necentās izcelties ar savu dzīvi, nepiedalījās kaimiņu tenkās un centās ar nevienu nesarunāties. Vēsma strādāja par mākslinieci un dekoratori, viņas vīrs – par inženieri. Viņu dēls, desmitgadīgais Andris, gāja skolā un aizrāvās ar futbolu. Vēsmas mamma dzīvoja kopā ar viņiem un jau bija pensijā. Dzīve ritēja savu gaitu, un vecmāmiņa tajā gandrīz nemaz neiejaucās. Viņu ceļi krustojās reti.
Redzēja reti
Vēsma vecmāmiņu Sarmu pārsvarā redzēja no attāluma: viņa sēdēja uz soliņa pie ieejas vai stāvēja pie loga un vēroja, kas notiek pagalmā. Kad viņas satikās, vecmāmiņa Sarma izlikās, ka Vēsmu nemana. Viņa skatījās kaut kur malā, it kā viņas priekšā būtu tukšs gaiss. Sākumā Vēsma nodomāja, ka vecmāmiņa viņu vienkārši nepazina, bet tad viņa saprata: tas bija sava veida izteiksmes līdzeklis, kā parādīt savu pārākumu. Sākumā pavainojusies par šādu nevērību, Vēsma galu galā saprata, ka no tā ir kāds labums.
– Lai tā būtu, – viņa teica vīram. – Man tiešām vajag viņas “sveicienu”. Pagalma karaliene. Droši vien uzskata mūs par necienīgiem.
– Nepievērs uzmanību, – piekrita vīrs.
– Es nedomāju, ka tā ir norma. Tā ir tikai visaugstākās pakāpes nepieklājība.
– Bet pārējiem īrniekiem, šķiet, viss ir kārtībā, vai ne? Vēsma smējās.
– Tas ir atkarīgs no tā, no kāda leņķa jūs uz to raugāties! Ja jūs ticat tai pašai vecmāmiņai Sarmai, tad mums te ir tikai divi jokaini cilvēki.
– Ko jūs domājat? Tātad jūs esat sazinājušies?
-Ne es, bet mamma.
Un Vēsma pastāstīja vīram stāstu par to, kā viņas mammai “laimējies” pavadīt stundu vecmāmiņas Sarmas sabiedrībā uz soliņa pie ieejas.
– Lai kas garām ietu, visiem bija iesauka, un viņa noteikti zināja viņu īstos vārdus, jo bija šeit dzīvojusi daudzus gadus! – Vēsmas mamma teica: “Bet nē – cilvēki acīmredzot nav pelnījuši, lai viņus sauc vārdā. Viņa sēž nokārtu galvu, skatās uz visiem un saka “sveiki”, it kā būtu spiesta.
– Kāda iesauka ir man? – Vēsma jautāja.
– Tev vēl nekas nav dots, – pasmaidīja viņa. – Bet es domāju, ka viņa kādu izdomās. Viņai ir talants! Un iesaukas nav glaimojošas…
– Vai tu vari iedomāties, – mamma sacīja Vēsmai, – es sēžu kopā ar viņu, un viņa tikai runā sliktas lietas par visiem. Neviena laba vārda!
– Varbūt viņa vienkārši ir vientuļa? – Vēsma teica.
– Vientuļa? – nopriecājās mamma. – Ar šādu raksturu viņa pati sevi padarīja vientuļu! Kurš gan ar tādu cilvēku varētu socializēties, ja ne viņas ģimene, un viņiem nav, kur iet.
– Nu, viņas ģimenei jābūt ideālai… viņasprāt.
Skarbums turpinās
Reiz kāda sieviete no citas ieejas man stāstīja, kā viņa stāvēja rindā, lai nopirktu pienu, nopirka to un atnesa viņai mājās. – Es domāju, ka viņa vismaz pateiks paldies, – sūdzējās sieviete. – Bet viņa paņēma pienu un sacīja: “Nu, tu to atnesi, tagad ej ārā!”. Viņa pat nezinājusi, ko teikt. Ja mani sūtīja, es aizgāju. Bet es jutos tā, it kā man būtu…
– Zini, – teica Vēsma, uzklausījusi šo stāstu no mammas, – tas jau ir par daudz. Lai gan… no otras puses, varbūt viņai vienkārši bija slikta diena?
– Viņai katru dienu ir slikta diena, – mamma atvilka elpu. – Un viņa cenšas to panākt arī visiem apkārtējiem. Vēsmas ģimeni neignorēja arī vecmāmiņa Sarma. Kādu dienu viņas dēls, kuram tolaik bija apmēram desmit gadu, atnāca no ielas un teica: – Māmiņ, vecmāmiņa Sarma saka, ka manas kurpes ir drūpošas un ka tu nepērc man jaunas, jo tev nav par ko tās nopirkt. Vēsma savaldīja savas emocijas. Dzirdēt šādu lietu, protams, nav patīkami…
– Nu, dēliņ, – viņa teica, – gudrs cilvēks tādas lietas neteiktu. Un tev nevajadzētu pievērst uzmanību.
– Bet viņa par mums saka sliktas lietas! – zēns bija sašutis. – Manas kurpes ir kārtībā!
– Ļauj viņai runāt, – Vēsma pasmaidīja. – Mēs zinām, ka ar mums viss ir kārtībā.
Lai gan pirmā vēlēšanās bija doties taisnā ceļā pie Sarmas un pateikt viņai, ko viņa domā. Taču veselais saprāts guva virsroku.
Un tā pagāja gadi. Nama iemītnieki kļuva vecāki, bērni auga, laiki mainījās, un tikai vecmāmiņa Sarma nemainīja savus principus.
Visus šos gadus Vēsma ar viņu nekad nav runājusi, pat ne vārda. Un, lai gan viņas daudzus gadus bija dzīvojušas vienā un tajā pašā apkaimē, Vēsma nebija pārliecināta, vai vecmāmiņa zina viņu vārdus. Viņa neinteresējās par Vēsmu: viņa nevarēja un negribēja tenkot, viņa nevienam neko neteica, jo baidījās kādu aizskart pat ar neuzmanīgu vārdu, un viņai nebija talanta izdomāt neglaimojošas iesaukas.
Bet tad notika kas tāds, kas visu mainīja
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
