Iedomājieties: jums būtu ložu necauršaujami fakti, iemesli un loģiski sakari, un jūs pieļautu, ka otrs cilvēks pilnīgi un absolūti nevar pateikt “nē” jūsu ideāli izveidotajiem argumentiem.
Jūs pieņēmāt, ka to izdarīt būtu neiespējami, jo cita loģiska risinājuma vai atbildes nebija.
Bet pēc tam otrs cilvēks vienkārši iespītējās, un viss. Viņu jūsu loģika neietekmēja. Jūs būtu šokā, vai ne?
Tas ir līdzīgs tam, ko daudzi pārrunu dalībnieki dara, kad viņi apsēžas pie galda, lai vienotos par darījumu.
Viņi apbruņojas ar faktiem, viņi cenšas izmantot loģiku, lai ietekmētu otru pusi.
Viņi pieņem, ka, uzkrājot datus un izmantojot piemērus, lai izskaidrotu savu viedokli par situāciju, viņi var radīt pierādījumus, kas ir vienkārši neapgāžami, un likt otrai pusei tiem piekrist.
Tomēr viņi ir lemti neveiksmei, jo lēmumu pieņemšana tiek balstīta nevis uz loģiku, bet gan emocijām, saskaņā ar pēdējo atklājumu neiroloģijas jomā.
Pirms pāris gadiem neirobiologs Antonio Damasio veica satriecošu atklājumu. Viņš izpētīja cilvēkus ar bojājumiem tajā smadzeņu daļā, kur tiek radītas emocijas.
Viņš atklāja, ka tie likās normāli, izņemot to, ka viņi nespēja just emocijas. Bet viņiem visiem bija kaut kas kopīgs: viņi nespēja pieņemt lēmumus.
Viņi varēja aprakstīt to, kas viņiem ir jādara loģiskos terminos, bet viņiem bija ļoti grūti pieņemt pat tādus vienkāršus lēmumus, piemēram, ko apēst pusdienās.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu