No rīta man bija kauns, bet viņš bija priecīgs. Tā mēs sākām satikties. Mēs bijām kopā četrus mēnešus, un mums bija labi. Un tad vienā skaistā dienā uzradās mans vīrs, Kārlis. Mīlu, piedodiet man un tā tālāk. Viņš palika, bērni bija priecīgi, tikai es ar Pēteri es izšķīros. Pēteris uzreiz aizbrauca, rakstīja, zvanīja, teica, ka mīl un galu galā viņā atgriezās, mēs kļuvām par mīļākajiem un tas ilgst jau piecus mēnešus. Vīru neieredzu, bet pieciešu bērnu dēļ, bet Pēteris gaida.
Un aizgāju es uz sieviešu konsultāciju, uzstādija man grūtniecības laiku: trīs nedēļas, Pēteris priecīgs. Ko darīt, es nezinu, es mīlu Pēteri. Kārlis manā priekšā uz pakaļkājām staigā, bērnus lutina, Pēteris grib atnākt un visu viņam izstāstīt. Es pagaidām šo sarunu atlieku. Bet vēders augs, to nenoslēpsi.
Ko darīt? Pavisam apjukusi esmu.
Protams,ka esi kopā ar to,ko mīl Tava sirds…Un nekas cits nav svarīgi.